PROBLĒMA

Infrastruktūra ir tikai līdzeklis, drošība ir šofera ziņā

Mudīte Luksa, LV portāls22.07.2015
"ĪSUMĀ"
  • Vispārzināmi ir trīs satiksmes drošības pamatfaktori – cilvēks, ceļš un auto.
  • Ceļa/ vides faktora nozīmīgums ceļu satiksmē ir no 3% līdz 34%.
  • Maksimālais vides nozīmīguma īpatsvars veidojas mijiedarbībā ar cilvēka rīcību, vadot transportlīdzekli, pārējais un noteicošais ir cilvēka faktors.
  • Satiksmes drošības infrastruktūrā pēdējos gados tiek ieguldīts ievērojami vairāk finansējuma nekā iepriekš. Kā ir ar cilvēka faktoru?
Satiksmes drošības jautājumus varam cilāt un cilāt, bet reizēm šķiet, ka īsti no tā nekādas jēgas nav. Piemēram, Valsts policijas ziņas kaut vai par 20.jūliju liecina: autovadītājiem noformēti 236 administratīvā pārkāpuma protokoli par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, pie stūres alkohola reibumā pieķerti 11 šoferi, kopumā reģistrēts 71 ceļu satiksmes negadījums, kuros cietuši 13 cilvēku un divi gājuši bojā.

Laikam gan neviens no ceļu satiksmes dalībniekiem, aizverot aiz sevis mājokļa durvis, nebija iedomājies par šādu dienas noslēgumu. Kaut kā aizmirstas, ka ātrums var būt bīstams, ceļa vai laika apstākļi - nelabvēlīgi, ka cits braucējs pēkšņi var izdarīt ko negaidītu, un, laikus pamanot, no sadursmes varētu arī izvairīties.

Noteicošais ir cilvēka faktors

Māris Zaļaiskalns, AS "Latvijas Valsts ceļi" (LVC) satiksmes organizācijas pārvaldes direktors, saka: ir trīs klasiski satiksmes drošības pamatfaktori – cilvēks, ceļš un auto. Kā liecina starptautiskie pētījumi, ceļa/ vides faktora nozīmīgums ceļu satiksmē ir no 3% līdz 34%; pati par sevi infrastruktūras vaina varētu būt tikai šie 3%, bet mijiedarbībā ar cilvēka rīcību, vadot transportlīdzekli, veidojas 34%. Un noteicošais ir cilvēka faktors.

Kā raksturīgu piemēru viņš min "slaveno" Maskavas ceļa posmu Tīnūži-Koknese, kur "faktiski ceļa infrastruktūrai nav, ne ko pielikt, ne atņemt, tas uzbūvēts ļoti labs.

Bet tajā pašā laikā CSNg statistika minētajā posmā šogad ir gaužām bēdīga, jo cilvēka faktors šeit "nostrādā" uz slikto pusi: labais ceļš rada cilvēkiem iespēju braukt ļoti ātri, pārgalvīgi, pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, iespējams, vienlaikus ceļa labā seguma kvalitāte mazina modrību, ir aizmidzinoša..." Šeit ir skaidri saredzams noteicošais cilvēka faktors (līdz pat 93%), bet, protams, ne mazāk svarīgs ir arī auto tehniskais stāvoklis.

Bēdīgā statistika uz šī ceļa ir iemesls, kādēļ šovasar posmā Tīnūži-Koknese nav atļauts braukt ar 100 kilometriem stundā; acīmredzot šoferi tam nav gatavi.

Satiksmes drošības pasākumiem LVC pēdējos gados pievērš īpašu uzmanību. Šīs valsts akciju sabiedrības pārraudzībā ir aptuveni 20 000 km ceļu tīkla, kurā ietilpst galvenie (1674 km), reģionālie (5388 km) un vietējas nozīmes (13 000 km) valsts autoceļi.

Trīs miljoni satiksmes drošības projektiem

"Visu laiku dzirdam – ceļiem naudas ir par maz (kas faktiski ir taisnība), bet gribētu teikt, ka pēdējos gados situācija šajā jomā arvien uzlabojas," stāsta M.Zaļaiskalns. "Valsts budžeta apakšprogrammas "Satiksmes organizācija un satiksmes drošība" ietvaros šogad dažādiem satiksmes drošības uzlabošanas projektiem jau ir iedalīti 3,2 miljoni eiro, un jāatzīmē arī, ka tas ir finansējums ne tikai satiksmes drošības uzlabošanas projektiem, bet arī ceļa segu rekonstrukcijas projektiem uz valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem.

Tagad tiešām vairs nav tā, ka viss brūk un galvenokārt lāpām ceļus, lai pa tiem vispār var pabraukt; zināmu daļu no līdzekļiem mēs atļaujamies novirzīt dažādu satiksmes drošības pasākumu īstenošanai. Piemēram, senāk taupības nolūkā, lai varētu atjaunot vairāk brūkošo ceļu kilometru, netika ievērots standarts, kas nosaka, kādos apstākļos ir jāuzstāda ceļa barjeras (uzbēruma augstums, šķērslis noteiktā attālumā no ceļa malas u.c.). Bet pēdējos gados tiek ievēroti visi satiksmes drošības uzlabošanai nepieciešamie standarti. Piemēram, pašlaik notiek Rīgas–Valmieras ceļa rekonstrukcija posmā no Straupes līdz Plācim; tur tiek izbūvēts gājēju un riteņbraucēju celiņš, lai nodalītu mazaizsargātos ceļu satiksmes dalībniekus no auto satiksmes."

"Labais ceļš rada cilvēkiem iespēju braukt ļoti ātri, pārgalvīgi."

Šajās ceļu infrastruktūras uzlabošanas programmās ietilpst trīs virzieni: satiksmes drošības projektu sagatavošana (skiču un tehniskie projekti), satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu atjaunošana (ceļa zīmes, luksofori, apgaismojums, drošības barjeras u.c.) un, protams, pati satiksmes drošības paaugstināšanas projektu realizācija.

"Satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu atjaunošanai mums ilgāku laiku nebija paredzēti vērienīgi darbi, bet šogad plānojam lielā apjomā uzstādīt iepriekš minētās satiksmes drošības barjeras (šķiet, ka divos trijos gados visā valsts galveno ceļu tīklā ar to tiksim galā), un nākamajā gadā domāts šīs barjeras sākt uzstādīt arī uz intensīvāk izmantotajiem reģionālās nozīmes ceļiem."

Mūsu ceļu satiksmes drošības sāpju bērni allaž bijuši mazaizsargātie gājēji un riteņbraucēji, kuriem uz brauktuvēm ārpus apdzīvotām vietām nav atsevišķas joslas, pa kuru pārvietoties, un viņi tieši tādēļ (jo nevalkā arī gaismu atstarojošu apģērbu) kļūst par autobraucēju upuriem.

Šogad situācija uzlabojas arī šajā jomā.

M.Zaļaiskalns informē, ka, domājot it īpaši par skolēnu drošību, gājēju un velosipēdistu celiņš šogad tapis pie Ulbrokas, tiek plānots Līgatnē. Vairākās vietās izveidotas ar luksoforiem aprīkotas gājēju pārejas, jauni autobusu pieturu paviljoni, turklāt šogad sāks būvēt divus ceļu satiksmes apļus - pie Ulbrokas un "melnajā punktā" krustojumā pie Tukuma.

"Amputētās" ceļa zīmes, izdemolētās pieturas un tuneļi

Ja valsts no budžeta piešķir finansējumu (tātad – mūsu kopīgo naudu) ceļu satiksmes drošības projektiem, tad iznāk, ka no otras puses to paši iznīcinām un palaižam pa vējam, turklāt apdraudot savu drošību.

Ne velti LVC rīko kampaņu "Neamputē ceļa zīmi!".

 Pērn valsts autoceļu aprīkojumam nodarīti zaudējumi vairāk nekā 205 000 eiro apmērā: nozagtas vai bojātas 254 ceļa zīmes, 212 ceļa zīmju stabi, nozagti 30 signālstabiņi, izdemolēti autobusu pieturu paviljoni, kuru stikli un pat plastmasa ir grūti sasitami vai saplēšami. Pat apgaismošanas kabeļus rok ārā un izdemolē elektrības sadales skapjus, stāsta M.Zaļaiskalns, minot kādu piemēru:

"Naktī no 29. uz 30.maiju pie Ķīšupes dzelzceļa stacijas (autoceļš A1 Rīga-Ainaži) tika izdemolēts apgaismojums gājēju tunelī. Ja atceramies, pavasara pusē pie Medemciema uz šosejas nobrauca vecmāmiņu un mazmeitiņu, kuras gāja pāri ceļam neatļautā vietā. Kāpēc tās tā notika? Tur ir gājēju tunelis, bet tobrīd tas bija bez gaismas, tāpēc viņas izvēlējās šķērsot brauktuvi. Nedomāju, ka pensionāri demolē pieturas un tuneļus, sit stiklus un zāģē ceļa zīmes, to dara jauni cilvēki spēka gados. Iespējams, vien bravūras dēļ, nepadomājot par sekām. Taču šie cilvēki sabiedrībā nav vieni, un visiem kopā būtu jādomā, kā šādus pārkāpumus novērst."

"Tiek ievēroti visi satiksmes drošībai nepieciešamie standarti."

Rīgas domes Satiksmes departamenta Transporta būvju uzturēšanas un būvniecības pārvaldes priekšnieks Edmunds Valpēters saka – ejot ārā no mājas, ikviens ņem vērā laikapstākļus un parūpējas par piemērotu apģērbu un apaviem. Bet kādēļ gan īpaši nedomājam par ceļa apstākļiem, iedarbinot savu auto?

Rīgā ir reģistrēts 31% no kopējā transportlīdzekļu skaita mūsu valstī, un galvaspilsētas ielu infrastruktūru izmanto apkārtējās aglomerācijas un arī visas valsts transportlīdzekļu vadītāji un tālāki viesi. Šķiet, šeit rodams izskaidrojums, kādēļ ceļu satiksmes negadījumu skaits Rīgā ir lielāks – aptuveni 43% no negadījumu skaita visā valstī. Galvaspilsētā reģistrēti 16% no visiem CSNg bojā gājušajiem un aptuveni 40% no ievainojumus guvušajiem.

Kā liecina statistika, potenciāli bīstama autovadītāju grupa ir jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kas izraisījuši samērā daudz negadījumu. Par jauno vadītāju visatļautības sajūtu un nerēķināšanos ar līdzcilvēku drošību liecina daudzie rīdzinieku lūgumi dzīvojamo rajonu ieliņās izvietot ātrumu ierobežojošas ceļa zīmes un vaļņus jeb tā sauktos guļošos policistus, kā arī pastiprināt policijas kontroli.

"Ja satiksmes dalībnieki ievērotu noteikumus un cienītu cits citu, CSNg skaits būtu daudz mazāks. Ik gadu Rīgā uzstāda ap 30-40 ātruma ierobežošanas vaļņu, bet pieprasījums ir lielāks. Taču rodas arī jautājums - kas ir šie cilvēki, kuru dēļ ātruma ierobežojumi vajadzīgi? No pilsētas otras malas neviens uz šo rajonu plosīties nebrauks, tie ir vietējie cilvēki, no šī paša rajona. Tad jādomā par to, kādēļ iedzīvotāji paši necenšas novērst šādu rīcību, bet meklē palīdzību no pašvaldības?"

Rīgas domes Satiksmes departamenta pārstāvis gan arī atzina, ka galvaspilsētas ielu infrastruktūra nav bez vainas, tomēr uzsvēra, ka lielākā uzmanība satiksmes drošības jomā tiek pievērsta jaunākajiem satiksmes dalībniekiem vecumā no 7 līdz 17 gadiem; īpašas programmas ietvaros ir apzinātas visas skolas, kuru tuvumā uzstādītas informatīvās ceļa zīmes, ātruma ierobežošanas vaļņi (kur tas iespējams), samazināts braukšanas ātrums līdz 30 kilometriem stundā, kā arī ierīkotas apgaismotas gājēju pārejas u.tml.

Gintam Reinsonam, Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" Pašvaldības operatīvās informācijas centra vadītājam, ir līdzīgs viedoklis kā iepriekš minētajām amatpersonām: infrastruktūra ir līdzeklis, lai pasargātu ceļu satiksmes dalībniekus, radītu viņiem labvēlīgākus apstākļus, bet drošībā noteicošais tomēr ir viņu pašu attieksme un rīcība.

Veicot Jelgavas ielu rekonstrukciju, pēdējo gadu tendence ir uzlabot tieši ietves, nodalot riteņbraucēju un gājēju joslas, kā arī izveidot īpaši aprīkotas gājēju pārejas cilvēkiem, kam ir dzirdes, redzes un kustību traucējumi.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv