NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
18. novembrī, 2014
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
2
35
2
35

Vārds: Latvijas Republika. Dzimšanas laiks: 1918.gada 18.novembris

Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Vēsturiskais Viļa Rīdzenieka foto ataino brīdi, kad Tautas padomes locekļi un publika, kājās piecēlusies, dzied „Dievs, svētī Latviju!”. Uz skatuves līdzās parlamenta locekļiem redzami Teodora Reitera vadītā operas kora dziedātāji, kuri bija uzaicināti, lai himna skanētu iespaidīgāk. Pāri skatuvei izklātais dekors Latvijas karoga krāsās saskaņā ar zāles noformētāja mākslinieka Jāņa Kugas ieceri simboliski sargā tautas pārstāvjus, kuri pasludina Latvijas neatkarību.

Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gada 18.novembrī bija iespējama, pateicoties labvēlīgai starptautiskajai situācijai Pirmā pasaules kara izskaņā, uz kuras fona latviešu nacionālie spēki vienojās valsts dibināšanai. Par to, cik cildenā gaisotnē tas noticis, vēstures avoti gan sniedz pretrunīgas ziņas.

Sabrūkot karā novājinātajām impērijām, ģeopolitiskie, militārie un sabiedriskie apstākļi savas valsts dibināšanai pavērās virknei to pakļautībā dzīvojošo tautu. Krievijas un Vācijas tvēriena atslābšana radīja šādu izdevību arī latviešiem, lietuviešiem un igauņiem Baltijā. 1918.gada 3.martā Brestļitovskā boļševistiskā Krievija parakstīja līgumu, ar kuru faktiski pārtrauca dalību Pirmajā pasaules karā, atsakoties arī no bijušās cariskās impērijas valdījumiem tagadējās Latvijas teritorijā, kas nonāca vācu rokās. Savukārt 11.novembrī iekšējā sabrukuma draudu priekšā Vācija parakstīja pamieru ar Antantes valstīm.

Jau pirms Pasaules kara Eiropā virmoja izteikti nacionālistisks noskaņojums, kas bija arī viens no kara cēloņiem, bet tā gaitā sevi pieteica tautu pašnoteikšanās princips kā jauna starptautisko attiecību norma, kuru izvirzīja ASV prezidents Vudro Vilsons, paziņojot, ka nākotnē mieram jābalstās uz "lielu un mazu, vāju un stipru tautu vienlīdzīgām tiesībām uz brīvību, drošību un pašpārvaldi".

Politiskie spēki vienojas Tautas padomē

Ideja par Latvijas valsti parādījās 20.gadsimta sākumā, taču – kā par autonomiju Krievijas sastāvā. Vēl 1917.gada sākumā, ticot Krievijas demokrātiskas attīstības iespējai, populārs bija sauklis: "Brīva Latvija brīvā Krievijā!". Taču pieaugot bažām, ka kara gaitā nākamās Latvijas teritorija varētu tikt sadalīta starp Krieviju un Vāciju, latviešu politiskajā elitē arvien aktuālāka kļuva ideja par nacionālu un neatkarīgu Latvijas valsti. Šo pārliecību stiprināja cerība par sabiedroto uzvaru karā un ticība Antantes valstu atbalstītajai tautu pašnoteikšanās idejai.

1917.gada rudenī tika izveidotas divas galvenās latviešu nacionālās politiskās organizācijas – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Pirmo no tām pārstāvēja tādi pazīstami sociāldemokrātu politiķi kā Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fricis Menders, kā arī Zemnieku savienības līderi Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un citi. Savukārt LPNP rindās darbojās Ādolfs Klīve, Arveds Bergs, Jānis Čakste, Voldemārs Zamuels, Zigfrīds Meierovics, Kārlis Skalbe.

"Latviešu nacionālo spēku vidū nebija vienprātības par Latvijas valsts dibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem."

Demokrātiskā bloka darbība sākotnēji balstījās uz latviešu pašnoteikšanās tiesību panākšanu vācu okupācijas apstākļos un ar sociāldemokrātu starpniecību regulāri aktualizēja šo jautājumu Vācijas parlamentā, līdz 1918.gada oktobrī iesniedza Vācijai paziņojumu par latviešu tautas gribu veidot starptautiski atzītu Latvijas valstisko neatkarību un sagaida vācu okupācijas spēku atvilkšanu. Savukārt LPNP, kura 1917.gada beigās sevi pasludināja par "topošās Latvijas augstāko iestādi", postulēja, ka Latvijai jābūt "patstāvīgai demokrātiskai republikai", un kopš 1918.gada sākumā koncentrējās uz Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. Z.Meierovica sekmīgu diplomātisko centienu rezultātā britu ārlietu ministrs Arturs Belfūrs 1918.gada 11.novembrī ar oficiālu vēstuli paziņoja, ka Lielbritānija par Latvijas valdību de facto atzīst LPNP, līdz galīgo lēmumu par to pieņems miera konference.   

Latviešu nacionālo spēku vidū nebija vienprātības par Latvijas valsts dibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem. Asas domstarpības bija jautājumā par institūciju, kura būtu tiesīga reprezentēt latviešu tautu un tās gribu. LPNP sevi uzskatīja par starptautiski atzītu Latvijas valdību un atzina, ka Latvija jau ir proklamēta 1918.gada janvārī, kad Padome savā sesijā pieņēma rezolūciju, kurā noteica, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali". Demokrātiskais bloks, uzskatīdams LPNP par nepietiekami demokrātisku, Latvijas politiskos spēkus pilnībā nereprezentējošu organizāciju, to neatzina un uzstāja, ka par Latvijas neatkarību jālemj jaunai pārstāvnieciskai institūcijai – Latvijas Tautas padomei.

Pārkāpjot savām domstarpībām un pasludinot, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas Tautas padomei, abas politiskās organizācijas to izveidoja 17.novembra vakarā - dienu pirms valsts proklamēšanas. Par tautas padomes priekšsēdi ievēlēja J.Čaksti, bet par Latvijas Pagaidu valdības galvu – K.Ulmani.

Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!

Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī plkst. 16 II Pilsētas teātrī, tagadējā Nacionālajā teātrī. Svinīgo sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēža vietnieks Gustavs Zemgals, jo pats J.Čakste, kurš dzīvoja Jelgavas pusē, uz nozīmīgo pasākumu nebija ieradies. 17.novembrī Tautas padome viņu par savu priekšsēdi ievēlēja aizmuguriski, uzaicinot piedalīties 18.novembra aktā ar telegrammas starpniecību. Neierašanās iemesli nav skaidri zināmi; tiek pieļauts, ka tās pamatā varētu būt nesaskaņas starp LPNP un Demokrātiskā bloka politiķiem.

Pēc 1918.gada 17.novembra Tautas padomes sēdes protokola nolasīšanas G.Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir nonākusi Tautas padomes rokās. Pēc tam K.Ulmanis Pagaidu valdības vārdā pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas nodibināšanu. Klātesošie šos vārdus pagodina ar himnu "Dievs svētī Latviju!", kuru ar operas kori fonā nodziedāja trīs reizes. Tam sekojošā uzrunā Pagaidu valdības vadītājs paziņoja, ka tās neatliekams uzdevums būs "Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni". Latvijā visi pilsoņi būs vienlīdzīgi un ir aicināti piedalīties valsts dzīvē neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Latvija "būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai", jaunās valsts pamatprincipus iezīmēja K.Ulmanis.

"J.Čakste, laikus neuzzinot par savu jauno amatu un nozīmīgo pasākumu, uz to nebija ieradies."

Līdz Satversmes sapulcei visa izpildu vara atrodas Pagaidu valdības rokās. Saskaņā ar Tautas padomes politisko platformu "Latvijas Satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzākā laikā". Vēsturisko sēdi noslēdzot, G.Zemgals nāca klajā ar aicinājumu visiem tautas dzīvajiem spēkiem nākt palīgā pie grūtā Latvijas izveidošanas darba. "Vienīgā mūsu vēlēšanās - lai Latvijai saules mūžs! Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!". Šiem vārdiem atkal sekoja himnas nodziedāšana.

Faktiski pirmais Pagaidu valdības uzdevums bija panākt, lai jauno valsti atzīst Vācija, kura tobrīd bija okupējusi gandrīz visu Latvijas teritoriju, un pārņemt valsts pārvaldes funkcijas savās rokās. 25.novembrī Vācijas pārstāvis Baltijā Augusts Vinnigs Latvijas valdībai darīja zināmu, ka vācu valdība provizoriski atzīst Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu, kamēr miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Neaizmirstams brīdis!

Par to, kāda emocionālā gaisotne II Pilsētas teātrī valdīja 1918.gada 18.novembra pievakarē, lielā notikuma aculiecinieku vēstījumi atšķiras. Teātra darbinieks un žurnālists Arturs Bērziņš "Jaunāko Ziņu" publikācijā "Vēsturiskajā brīdī" raksta: "Jau ap pulksten trijiem ieejas kartes dabūjušie partiju darbinieki un biedri ar dziļu nopietnību sejā bariem vien devās uz Latvju operas namu. Pie durvīm stāv nostādīti goda sargi. Teātra foajē pilns ļaužu. Bet nav tur parastās čalošanas un smieklu. Gaidas lasāmas katrā sejā. Drīz tiek atslēgtas teātra ieejas durvis. Skraida vēl skatuves strādnieki, kas pabeidz dekorēšanu. Skatuve vēl tiek slaucīta. Un tas viss man atgādināja sestdienas vakaru lauku sētā. Sestdienas vakarā tiek posts un slaucīts. Mūsu tautai arī pienācis sestdienas vakars. Rīt ir svētdiena, rīt sākas jauna dzīve."

"Mūsu tautai arī pienācis sestdienas vakars. Rīt ir svētdiena, rīt sākas jauna dzīve."

Drīz vien pāri visai skatuvei izritināts sarkanbaltsarkanais karogs, un dižais brīdis klāt: "Atskan kā apsveikums jūsmīgi aplausi. Parādās Tautas padome. Pašā priekšgalā iet ministru prezidents Kārlis Ulmanis. (..) Pieceļas Zemgals. Viņa balsī ir uzbudinājums. Viņš pirmais runā lielā vēsturiskā brīdī. Latvju zemnieka spēks ir runātājā pašā un viņa vārdos. Tie vienkārši un īsi. Varbūt par daudz īsi. Bet tie atstāj iespaidu." Runas bijušas vienkāršas un sirsnīgas. Klātesošos pārņēmusi liela sajūsma. Daudzi raudājuši. "Svinīgs un neaizmirstams brīdis! (..)Un kad atkal atdarījās durvis, lai palaistu brīvās Latvijas pilsoņus, tad priekā viens otram uzsmaidīja un veci vīri bija kļuvuši jauni. Sveicinājās ar nepazīstamiem, sirsnīgi vēlēja laimes un nebija nevienas sejas, uz kuras nerotātos smaidi," raksta A.Bērziņš.

Daudz atturīgāks savos novērojumos ir Mariss Vētra, pazīstamais Latvijas Nacionālās operas solists, kurš tolaik bija students. Viņš savās atmiņās raksta: "Latvijas valsts pasludināšana man tomēr nepatika. Ne tāpēc, ka biju iespiests šaurā stūrī aiz ložas krēsla un stāvēju kājās. (..) Bija pārāk svinīgi. Ne tas mani kaitināja. Biju stipri jauns. Uz skatuves ik vārds bija tēraudā liets. Mani nospieda, ka to spēks neatskanēja zāles krēslos, kur lepni bija salasījusies Rīgas vislabākā pilsoņu izlase. Ja nebūtu operas kora ar Paulu Jozuu, pat valsts himna būtu izskanējusi kā nobijies vaids." Reaģējot uz K.Ulmaņa aicinājumu tautai ar savu darbu atbalstīt Pagaidu valdības darbu, "zālē miermīlīgi lepnā jaunās valsts pilsoņu sāls nobijās un nespēja pat dziedāt "Dievs, svētī Latviju!" tā, kā tas pienāktos". M.Vētra secina: "No tā laika manī ir iesēdusies nepatika pret lepniem miermīlīgiem ļaudīm, kas baidās aizrauties un trakot, bet gaida, kad citi tiem pienesīs sajūsmu. Lai citi deg, lai citi dara, lai citi tos apgādā pat ar - brīvību!"

"Ja nebūtu operas kora ar Paulu Jozu, pat valsts himna būtu izskanējusi kā nobijies vaids."

Vēstures literatūrā aprakstīta arī lielā sajūsma, ar kādu tauta pie teātra sagaidījusi valsts proklamētājus. Taču, ja paļaujamies uz M.Vērtas atmiņām, nekādu urravu varēja arī nebūt. Līdzās topošajam dziedonim teātra zālē stāvējis arī viņa mācību biedrs Rihards Brēdermanis, kurš, nevēlēdamies samierināties ar vēsturiskā akta pliekano pēcgaršu, teicis: "Šī diena tā nedrīkst izbeigties." Jaunekļi nostājušies netālu no teātra sānu izejas. Tiklīdz tajā parādījies kāds Tautas padomes deputāts, abi cēluši cepuri un saukuši urā! Daļa tautas priekšstāvju,  "pablisinot uz mums neizteiksmīgu skatu", izklīduši līdz urravotājiem pamazām piebiedrojies arvien vairāk ļaužu. Sanākušie pa īstam uzgavilējuši, kad "durvīs parādās Miķeļa Valtera markantā seja un pavasarīgi smaidošais Kārlis Ulmanis". Visbeidzot "vecā ormanī ar plānu zirdziņu, ko pat urravas neietekmē, tiek iesēdināti abi bārdaiņi – Gustavs Zemgals un Marģers Skujenieks. Zirdziņš aizklabina uz pilsētas pusi. Svētki beigušies," atceras M.Vētra, piebilzdams: "Ričs Brēdermanis gan neapzinās, ka radījis vēsturisku, vēstures grāmatās aprakstīto sajūsmu, dibinot Latvijas valsti."  

Vēsture zina gan skaļus paziņojumus, kuri vēlāk nav nesuši nekādas paliekošas sekas, gan pieticīgas akcijas, kuru iznākums bijis vēsturisks. Lai arī kāda bijusi Latvijas proklamēšanas akta emocionālā gaisotne, neatkarīgas valsts pasludināšana, īsajā tam piemērotajā brīdī vienojoties dažādus uzskatus pārstāvošajiem nacionālajiem politiskajiem spēkiem, ir novērtējams gan kā izcils sasniegums, gan veiksme. Jau decembra pirmajās dienās Latvijas teritorijā iebruka lielinieku karaspēks. Sākās Brīvības cīņas.

Labs saturs
35
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI