NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
17. oktobrī, 2008
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
4
4

Atmodas pirmais raunds

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mazs cinītis gāž lielu vezumu – Radošo savienību kongress, Latvijas Tautas frontes dibināšana un masu manifestācijas nebūt nav pirmās atmodas procesu iekustinātājas. Pavērsienu padomju sistēmas kritikā iezīmē cita akcija – iestāšanās pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvniecību, ko ievadīja publikācija „Par Daugavas likteni domājot” laikrakstā „Literatūra un Māksla” (LM) 1986.gada 17. oktobrī.

Perestroikas viestās pārmaiņas Padomju Savienībā izraisīja gluži neparedzētas sekas. Tā vietā, lai sociālismam būtu cilvēcīga seja, pārbūves arhitekti piedzīvoja antitotalitārās revolūcijas. Latvijā šo notikumu pirmsākumi vislabāk novērojami saistībā ar norisēm, kuras aizsāka protesti pret Daugavpils HES būvniecību. Tika pavērts ceļš jau ilgi briedušajam procesam pret padomju sistēmas negācijām. Daugavpils HES celtniecības pretakcija iedibināja principus, kuri turpmāk izpaudās visu atmodas protesta kustību pamatā.   

Glastnostj paver iespējas

Laika posmu kopš 20.gadsimta 80.gadu vidus Latvijas PSR raksturo krīze Savienības vadībā, kuras publiskākā izpausme bija trīs kompartijas ģenerālsekretāru – Leonīda Brežņeva, Jurija Andropova un Konstatntīna Čerņenko – nāves īsā laika posmā. Lai gan par Savienības ekonomiskajām grūtībām nekas oficiāli netika pausts, iedzīvotāji to varēja secināt pēc pieaugušā preču deficīta, plaša patēriņa preču tirdzniecībā ieviestās kartīšu un plaukstošās blata sistēmas. Bankrotējusi izrādījās arī oficiālā ideoloģija. Propaganda nonāca klajā pretrunā ar padomju dzīves realitāti. 

Šādos apstākļos 1985. gada pavasarī partijas ģenerālsekretāra postenī nāca salīdzinoši jaunais un enerģiskais Mihails Gorbačovs, kurš izeju no krīzes uzsāka ar tā saukto perestroiku jeb pārbūvi – pēdējo mēģinājumu izveidot sociālismu ar cilvēcīgu seju. Pārmaiņām būtiska izrādījās glastnostj – demokratizācijas virzienā mērķētās perestroikas pavadošais elements – atklātība jeb viedokļu plurālisma pieļāvums. Tas savukārt izrādījās izšķiroši nozīmīgs aspekts preses iespēju pieaugumā, jo pieļāva padomju sistēmas negāciju (sākotnēji gan galvenokārt saimniecisko) un kritiku.

Tieši šīs iespējas izmantoja gan publicisti Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā leģendārajā publikācijā, gan arī citi spēkstacijas būvēšanas pretinieki, norādot uz ekonomiskajiem un estētiskajiem zaudējumiem, ko radītu Daugavpils HES celtniecība gleznainajos Daugavas lokos. Cīņā pret režīma nepilnībām tika izmantoti tā oficiāli izvirzītie uzstādījumi.

No oponēšanas līdz opozīcijai

1985. gads tolaik vēl Jāņa Škapara vadītā laikraksta "Literatūra un Māksla" (LM) publikāciju saturā ir izteikti duāls. Šis bija Lielā Tēvijas kara, kā to tolaik apzīmēja, beigu 40. jubilejas gads. Katrā laikraksta numurā tam bija veltīta rubrika ar lozungu „LTK 40”. Šim notikumam bija veltīti arī televīzijas uzvedumi, koncerti, izstādes, zinātniskās konferences, pat Dziesmu svētki. Tai pat laikā, piemēram, mākslinieces, laikraksta redkolēģijas locekles Džemmas Skulmes radošās inteliģences sanāksmē noturētās runas atreferējumā tūlīt pēc ievadvārdiem seko teksts: „(..) mūsos ir arī kāda maitājoša īpašība: kompromisa diktēta pieeja mazliet liekulīga un pārprasta valstiskuma vai idejiskuma vārdā”1. Lai gan pašreiz šādi vārdi iepretim tā laika padomju dzīves negāciju skarbumam varētu šķist arī visai piesardzīgi, toreizējā kontekstā tie bija acīmredzama uzdrīkstēšanās pateikt, ka padomju valstī viss nebūt nav kārtībā. Vēl tiešāk tas tiek pateikts Marinas Kosteņeckas autorvakara atreferējumā LM 1985.gada 14.februāra numurā, kurā, runājot par nožēlojamo situāciju bērnunamos un internātskolās, M.Kosteņecka norāda: „Esmu tikai emocionāla rakstniece, es netaisos neko zinātniski pamatot vai apstrīdēt mediķu diagnozes. Mani interesē sabiedrības attieksme pret šiem bērniem... Kaut sabiedrība ir slima, bet vēl ir pietiekoši daudz normālu cilvēku, kuriem svešas sāpes nav svešas.”2 Nosaukt sociālistisko sabiedrību par slimu ne tikai publiskā pasākumā, bet arī citēt 70 000 lielā tirāžā iznākošā laikrakstā nenoliedzami bija uzdrīkstēšanās un arī signāls par briestošajām demokrātiskajām pārmaiņām sabiedrībā.

Skaidri jūtams pavērsiens sociālistiskās dzīves negāciju kritikas virzienā notiek 1986.gada rudenī. Dzejas dienās, kas tradicionāli notika 11. septembrī, dzejniece Māra Zālīte, kā tas atreferēts „LM” 12. septembra numurā, saka vārdus, kuri gūst lielu rezonansi latviešu vidū: „Kuram ir, kurš būs spējīgs dot atbalsta punktu, lai paceltu (..) tautas morālo tonusu, nolaistās rokas un nolaistās acis?” Kā atbilde tam seko notikumi, kas saistās ar žurnālista Daiņa Īvāna un Artūra Snipa pret Daugavpils HES būvniecību vērsto publikāciju.

Pret režīmu ar tā ieročiem

Publisko diskusiju par Daugavpils spēkstacijas celtniecību caurvij tēma par Daugavas kā latviešu tautas likteņupes un simbola saglabāšanu. Taču tas saprotamu iemeslu dēļ nav vienīgais apstāklis, ar kuru operē projekta pretinieki.

Kā jau minēts, D.Īvāns un A.Snips publikācijā pret Daugavpils spēkstacijas celtniecību izmantoja paša režīma uzstādījumus – atklātību un norādes uz saimnieciskajiem zaudējumiem, kas radīsies grandiozā objekta celtniecības nodarīto ekoloģisko postījumu rezultātā. „Paši projektētāji atzīst, ka, salīdzinot ar Rīgas spēkstaciju, Daugavpils HES atsevišķi rādītāji ir „mazliet sliktāki” (..) Taču palūkosimies, kāds īsti izskatās šis „mazliet sliktāk”. Applūdināmās zemes platība Daugavpilī ir 4ha uz kWh, Rīgas spēkstacijā – 2,2ha uz kWh, turklāt Daugavpils ūdenskrātuve applūdina relatīvi vairāk aramzemes, kurai diemžēl netiek ņemta vērā tās pilnā vērtība. Pārvietojamo iedzīvotāju skaita rādītājs ir 3,5 reizes lielāks, un applūdināmo māju skaits – 8 reizes lielāks, nekā bija Rīgas HES ūdenskrātuvē.”3 Turpat autori norāda: „Vai (..) par valstisku pieeju var uzskatīt kaskādes celtnieku gatavību zaudēto aramzemju vietā finansēt Dvietes līdzenuma lauksaimniecisko apgūšanu, ja šo līdzenumu pēc kāda laika paredz applūdināt kārtējā, jau iecerētā Jēkabpils HES?”

Autori atsaucas arī uz saimnieciskajiem zaudējumiem, ko radīs mežu, grants karjeru un citu saimnieciski izmatojamu resursu nonākšana zem ūdens. Līdzīgus ieročus cīņā pret spēkstacijas būvniecību pielieto arī, piemēram, institūta „Meliorprojekts” galvenais arhitekts Jānis Vilciņš rakstā „Zaļā suņa alternatīva”, ko LM publicē 14.novembrī : „Paātrinājums tā, kā to saprot hidroelektrostaciju projektēšanā un būvēšanā pašreiz, pēc kāda laika var kļūt ne vien par šodienas ekonomikas, bet arī par turpmākās tautsaimniecības attīstības bremzi. (..) tehniskie aprēķini un ekonomiskās aplēses jau ir novecojuši, un, teikšu atklāti, šis darbs vispār ir veikts tendenciozi: pēc iespējas mākslīgi samazinot saražotās produkcijas vienības – kilovatu pašizmaksas.”4 Tieši šī publikācija, kā savā darbā „Gadījuma karakalps” norāda D.Īvāns, „bija pirmais tiešais humānu un dabas vērtību aizstāvju komandas raunds pret tehnokrātiem, kas sīksti turējās pie produkta realizācijas idejas.”5

"Bet mēs negribam domāt. Trūkst enerģijas? Celsim jaunu, grandiozu HES! Kas par to, ka daba iet bojā, toties mums būs daudz kilovatu, būs augsti rādītāji."

HES projekta oponenti nekavējas arī norādīt uz oficiālām PSRS politikas vadlīnijām. Tā, piemēram, Latvijas Valsts Universitātes Politekonomijas katedras vadītājs, profesors Jānis Porietis skaidro: „Pirmkārt, šai gadījumā ekonomikas attīstības paātrināšanos joprojām grib panākt, tikai paplašinot enerģētisko resursu ražošanu. Šāda pieeja galu galā runā pretī partijas 27. kongresa lēmumiem. Kongresa dokumentos taču ir rakstīts, ka līdz piecgades beigām jāpanāk, lai 4/5 no resursiem papildu vajadzībām tiktu segtas no ietaupījuma.” 6

Viedokļos pret Daugavpils HES būvniecību parādās arī līdz tam nepiedzīvoti asā tonī izteikti pārmetumi sociālistiskās saimniecības sistēmas neefektivitātei. Tā, piemēram, institūta „Meloirprojekts” galvenais hidrologs Imants Rieksts norāda: „Vajadzētu vienreiz nopietni sākt mērīt un rēķināt, cik elektroenerģijas deficītā vainojama saimniecisko iestāžu un organizāciju neiedomājama nolaidība, nesaimnieciskums. Esmu pārliecināts, ka tad republikas elektroenerģijas bilance ļoti jūtami uzlabotos. Bet mēs negribam domāt. Trūkst enerģijas? Celsim jaunu, grandiozu HES! Kas par to, ka daba iet bojā, toties mums būs daudz kilovatu, būs augsti rādītāji.”7

Daugavpils spēkstacijās būvēšanas lietderību LM 1986.gada oktobra un novembra numuros pieprasa virkne dažādu nozaru tautsaimniecības speciālistu. Interesanti vai varbūt zīmīgi, ka neviens no tiem nav ar krievisku uzvārdu. Savdabīgi, ka neviena cilvēka ar krievisku uzvārdu nav arī projekta aizstāvju rindās.

Atsaucoties uz brālīgajām republikām

Vēl viens arguments, kurš dominē LM publikācijās pret spēkstacijas celtniecību, ir atsaukšanās uz citām Padomju Savienības republikām kā cietējām vai kā piemēru – atkarībā no vajadzības. Tā, piemēram, D.Īvāns un A.Snips raksta: „200 km garā ūdenskrātuve skars arī Baltkrievijas PSR teritoriju. Pēc raksta nodošanas redakcijā saņēmām Novopolockā dzīvojošā baltkrievu rakstnieka Vladimira Arlova vēstuli. Viņš par šiem pašiem jautājumiem gatavo publikācijas Baltkrievijas PSR presē un radio. Vladimirs Arlovs īpaši izceļ kultūrvēsturiskos zaudējumus, kas tiks nodarīti Vitebskas apgabalā (..)”8 Kā vēlāk savā atmiņu grāmatā atzīst D.Īvāns, Arlova raksts no Baltkrievijas bijis speciāli noorganizēts pēc D.Īvāna iniciatīvas.9 Savukārt Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūta direktors Gunārs Andrušaitis publiskā diskusijā skaidro: „Es nesen biju aizbraucis uz Kuibiševu. Arī tur, būvējot HES, veidojot ūdenskrātuvi, (..) sākotnēji bija paredzēts, ka to varētu pacelt vēl, bet tas tad nozīmētu, ka zem ūdens pazustu Žiguļu kalni, viena no skaistākajām Volgas ainavām. Kaut arī (..) cēla pašu lielāko HES pasaulē, tomēr ekologu apsvērumus ņēma vērā – Žiguļu kalnus saglabāja.”10 Vairāki diskusijas dalībnieki apelē pie fakta, ka savulaik PSRS izdevies novērst tā saukto ziemeļu upju pagriešanas plānu, tieši pamatojoties uz neprognozējamām ekoloģiskām sekām.

Viens no spēkstacijas būvniecības pretinieku spēcīgākajiem argumentiem bija atsaukšanās uz ekoloģiskiem apsvērumiem. Raksturīgi, ka liela daļa no tiem balstās uz saimnieciskajiem zaudējumiem, ko sagādātu dabas bojāšana. Lai gan skaidrs, ka gandrīz ikvienam no diskusijas dalībniekiem svarīgs saistībā ar ekoloģisko aspektu bija tieši kultūrvēsturiskās vides saglabāšana.

Uzdrīkstēšanās iebilst pēc būtības

Jāatzīmē, ka ierēdņiem, kas atbalsta Daugavpils HES celtniecību, arī ir savi argumenti, pret kuriem vienkāršam padomju pilsonim būtu grūti ko iebilst. Tik nepielūdzami izklausās Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes galvenā inženiera vietnieka Jāņa Knoka teiktais: „PSKP 27.kongress pieņēma lēmumu šajā piecgadē ievest jaudas Daugavpils hidroelektrostacijā. PSRS Ministru Padome pieņēma konkrētu lēmumu izvērst celtniecības darbus, arī ūdenskrātuves sagatavošanu, jau šajā, 1986.gadā.”11 Galvenais nomenklatūras arguments – republikā ir enerģijas deficīts un citas alternatīvas nav. Tai pat laikā viens no būtiskākajiem oponentu iebildumiem bija operēšana ar faktu, ka Daugavpils spēkstacijas jautājumā trūkst ne tikai ekoloģiskā, bet arī ekonomiskā pamatojuma. Turklāt sabiedrībai neesot pieejama gandrīz nekāda informācija par ierēdņu kalkulācijām HES sakarā.

Uzskatāmi to parāda kāds diskusijas fragments, kurā asi saduras ierēdņa, LPSR Enerģētikas un elektrifikācijas galvenās ražošanas pārvaldes priekšnieka vietnieka Artura Krūskopa un viņa oponentu – G. Andrušaiša un I. Rieksta – viedokļi: „A.Krūskops. Spēkstacijas projekta apspriešana notika atklāti – Daugavpils izpildkomitejā. Visi bija uzaicināti.

G.Andrušaitis. Atklāti? Nu, nu... Interesanti, kas tad bija tie laimīgie, kas iekļuva pie apspriešanas. No Bioloģijas institūta ekologiem nebija neviena...

A.Krūskops. Mēs nevaram strīdus sākt no jauna! Visam, kas saistās ar spēkstacijas būvi, jau ir sava priekšvēsture. Kad mēs apspriedām partijas 27. kongresa dokumentus, tajos arī bija Daugavpils HES.(..) Nevajag padoties, vajag izteikt savus apsvērumus.

I.Rieksts. Kam?

A.Krūskops. Ministru Padomei, Valsts plānam.

I.Rieksts. Ai, kāds naivums jūsu gados!”12

Ļoti svarīgu akcentu diskusijā liek J.Porietis, teikdams, ka „šeit uzskatāmi parādās tas, cik ļoti liela nozīme ir atklātībai, konkrēti sabiedrības vispusīgai informētībai.”

Problēmas būtību spilgti iezīmē rakstniece Regīna Ezera: „Jūs, projektētāji un plānotāji, ekonomisti un enerģētiķi, varat operēt ar megatonnām, rubļiem kubikmetriem – ar visu ko. Man tādu iespēju nav. Operējot ar rubli, jūs mani varat skaisti „atsēdināt” kā nekompetentu (..). Jo es jums nevaru ar melnu uz balta pierādīt, cik rubļu maksā šī skaistā ainava (..)”. 13 Šajā diskusijā neviens no Daugavpils spēkstacijas pretiniekiem, protams, vēl neatļaujas tieši pateikt, ka komunistiskās partijas vadītā sociālisma sistēma ir neefektīva un cilvēkam nedraudzīga. Taču tieši tāda būtībā ir sarunas laikā izkristalizējusies pamatpatiesība, kas nevienam nevarēja palikt nepamanīta.

Reakcija un rezultāts

Ja, būvējot Pļaviņu HES, šāda publiska diskusija bija gandrīz neiespējama, tad sabiedriski politiskie apstākļi Daugavpils spēkstacijas projekta virzīšanas laikā bija jau citi. Publikācijas LM izsauca negaidīti plašu rezonansi. To apliecina pat mūsdienām neraksturīgi plašais parakstu birums pret HES ieceri. Līdz 1986.gada 17. novembrim redakcijā tika saņemtas 93 šādas vēstules latviešu un krievu valodā, kuras bija parakstījuši 2519 cilvēki.14 Daudzas no vēstulēm vairs nebija tik vienkārši atstāt bez atbildes. Piemēram, 173 Zinātņu Akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta darbinieki, kas parakstījušies, raksta, ka vēlētos saņemt atbildes par paredzamās elektroenerģijas lietderību iepretim HES būvniecības nodarītajiem zaudējumiem, par iespējamajām pārmaiņām Baltijas ekosistēmā, par iespēju veidot Daugavas nacionālo parku no Daugavpils līdz Krāslavai.

Vēstules LM reakcijai un laikraksta jaunajam redaktoram Andrim Sproģim rakstīja arī sabiedrībā pazīstami ļaudis, kuru viedokli uzklausīt bija sevišķi interesanti. Piemēram, savulaik pazīstamais nacionālkomunists Eduards Berklavs 1987.gada 3. janvārī raksta: „Sirsnīgs paldies Jums un visiem redakcijas darbiniekiem, kas piedalījās cīņā pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Nezinu, kā to vērtē un vērtēs partija un valdība, bet nešaubīgi varu teikt, ka latviešu tauta to augsti vērtē, nekad neaizmirsīs un vispār ciena jūsu redakcijas pūliņus.”

Tas nepaliek nepamanīts arī trimdas latviešu vidē. Tā, piemēram, vienīgais latviešu vēsturnieks, kura komentārus par PSRS sabrukumu 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā publicēja pasaulē labi zināmais laikraksts "New York Times" – Andrievs Ezergailis – vēstulē A.Sproģim 1986. gada 11. oktobrī raksta: „Atklātība” strādā. Arī tālos krastos mēs varam sajust, ka „atklātība” iedarbojas. Būdami emigranti gandrīz vai no dzimšanas, (..) mēs nekad nebūtu cerējuši, ka „atklātības” asmens varētu būt tik ass. Lasot LM Nr.43, liekas, ka pie jums vairs nav ne bāli, ne birokrātiskie literāti, bet īsti ķirurgi strādā. Mūsu uzmanību piesaistīja Marinas Kosteņeckas, Daiņa Īvāna esejas un Rudītes Kalpiņas stāsti. (..) Ar mūsu „brīvo” presi ir daudz sliktāk. Lielais LAIKS (avīze, kas 10 000 tirāžā iznāk Bruklinā, turpat dāmas LIBERTY pakājē), iespiež vienīgi rakstus, kas lamā krievus, čekistus un komunistus. Tas ir viss. Ja alegoriski māk izteikties, tad arī par žīdiem šo to negatīvu var pateikt. Tad nu gan tas ir viss. Tādu dziļu psicholoģisku paškritiku, tādu uzdrošināšanos kā Kosteņeckas un Īvāna esejās mūsu avīzes nepielaiž. Paškritika un atklāsme pie mums nav stilā.”

Jau nedēļu pēc Viktora Avotiņa sastādītā lasītāju viedokļu apkopojuma „Domu Daugava. Sirdsdaugava” publicēšanas LKP CK Propagandas un Aģitācijas daļa diskusiju par spēkstacijas celtniecību aizliedza publicēt.15 Taču šī diskusija, kā norāda D.Īvāns, no ekonomiskas polemikas jau bija paguvusi pāraugt politiskā cīņā.

Kopumā pret Daugavpils HES tika savākti 300 000 parakstu, un šī akcija tiek uzskatīta par sevišķi būtisku atmodas procesa iekustinātāju. 1987. gadā tika paziņots M.Gorbačova lēmums pārtraukt HES celtniecību, kaut bija ieguldīti jau 20 miljoni rubļu.

____________________________________

1 Skulme Dž. Kopsakarības. // Literatūra un Māksla. – 1985.g. 18. janvāris 3.lpp.

2 Ziņu rubrika.// Literatūra un Māksla. – 1985.g. 14. februāris 3.lpp.

3 Īvāns D., Snips A. Par Daugavas likteni domājot // Literatūra un Māksla. – 1986. 17.oktobris. – 10. lpp.

4 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 2. lpp.

5 D.Īvans. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda. 1995. – 50.lpp.

6 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 11. lpp.).

7 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 2. lpp.

8 Īvāns D., Snips A. Par Daugavas likteni domājot // Literatūra un Māksla. – 1986. 17.oktobris. – 12. lpp.

9 D.Īvans. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda. 1995. – 49.lpp.

10 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 2. lpp.

11 Knoks J. Vai jāatgriežas pie sirpja? // Literatūra un Māksla. – 1986. 7.novembris. – 10.lpp.

12 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 11. lpp.

13 Dzedulis Z. Zaļā suņa alternatīva // Literatūra un Māksla. – 1986. 14.novembris. – 10. lpp.

14 Avotiņš V. Domu Daugava. Sirdsdaugava.// Literatūra un Māksla. – 1986. 21.novembris. – 15. lpp.

15 D.Īvans. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda. 1995. – 50.lpp.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI