Parlamentārā izmeklēšana – derīgs, taču uzlabojams instruments

Saeima 8. aprīlī pieņēma lēmumu izveidot 36 deputātu ierosināto parlamentārās izmeklēšanas komisiju par valdības rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā. Komisija pētīs “Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, kā arī nosauks politisko amatpersonu vārdus”, vēstīts Saeimas paziņojumā par komisijas izveidošanu. Komisija izveidota uz sešiem mēnešiem, taču šo termiņu var pagarināt.

Pēc vismaz trešdaļas deputātu ierosinājuma

Satversmes 26. pants noteic, ka “Saeimai noteiktiem gadījumiem jāieceļ parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu”.

Pamatlikums nenoteic, kāda veida gadījumi tie ir. Komisijas locekļi tiek iecelti vienādā skaitā no katras Saeimas frakcijas deputātiem. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 6. pantu komisija ir tiesīga:

• pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no Ministru kabineta locekļiem un viņiem padotajām (viņu pakļautībā un pārraudzībā esošajām) iestādēm, kā arī pašvaldībām un citām publisku personu institūcijām;
• uzaicināt uz savām sēdēm paskaidrojumu sniegšanai ministriju un pašvaldību iestāžu, kā arī citu publisku personu institūciju atbildīgās amatpersonas;
• uzklausīt vairāku vienlaikus uzaicināto personu paskaidrojumus;
• uzdot izdarīt revīziju valsts un pašvaldību iestādēs, aģentūrās un kapitālsabiedrībās, kā arī citos uzņēmumos (komercsabiedrībās), sabiedriskajās organizācijās un pie fiziskajām personām, ja to rīcībā vai glabāšanā ir valsts vai pašvaldību līdzekļi, tās tiek finansētas no valsts vai pašvaldību līdzekļiem vai to garantētajiem līdzekļiem, vai tās pilda valsts vai pašvaldību iepirkumu vai piedalās valsts vai pašvaldību īpašuma privatizācijā.

Valsts un pašvaldību, kā arī citu publisku personu institūciju amatpersonām ir pienākums sniegt parlamentārās izmeklēšanas komisijai tās uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir tiesības uzaicināt uz savām sēdēm jebkuru personu un uzklausīt tās paskaidrojumus.

Komisija nesauc pie kriminālatbildības un nesoda

Komisija valdības rīcības izvērtēšanai Covid-19 pandēmijas laikā ir otrā 13. Saeimas sasaukuma laikā izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija. Pirmā bija parlamentārās izmeklēšanas komisija, kura tika izveidota elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atbalsta ieviešanas izvērtēšanai.

Kā liecina līdzšinējā prakse, parlamentārās izmeklēšanas komisijas nereti tikušas izveidotas pēc sabiedrībā plašu rezonansi guvušiem notikumiem, kuri radījuši nevēlamas, dažkārt pat traģiskas sekas. Lielākoties šīs sekas bijušas saistītas ar ilgstošiem pārvaldes sistēmas trūkumiem, piemēram, kā tas bija Zolitūdes lielveikala sabrukšanas gadījumā. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai piešķirtās tiesības ļauj padziļināti izpētīt sistēmiskos trūkumus un iespējamos uzlabojumus normatīvajā regulējumā, lai tie neatkārtotos. 

• Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija – pilnvaras un nozīme

Pretēji sabiedrības priekšstatiem un gaidām parlamentārās izmeklēšanas komisija nenodarbojas ar tādu kriminālnoziegumu izmeklēšanu, kas tiek veikta, piemēram, kriminālprocesuālā kārtībā. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sagatavotais galaziņojums vai starpziņojums un tajā ietvertie fakti nav saistoši tiesām, tiesu varas amatpersonām un citām personām.

Taču jāuzsver, ka parlamentārās izmeklēšanas un likumdevēja varas uzdevums un mērķis nav kādu sodīt un saukt pie kriminālatbildības. Izmeklēšanas komisija ir “parlamentāriska”, un Saeima tās darbības rezultātus var izmantot, lai pieņemtu “parlamentāriskus” aktus – grozījumus pašreizējos likumos vai jaunus likumus, izteiktu neuzticību valdībai kopumā u. tml.

LV portāls jautā: Kāda ir parlamentārās izmeklēšanas nozīme?

Ringolds Balodis

valststiesību eksperts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors, grāmatas “Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā” idejas autors, vadījis Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisiju 12. Saeimas laikā

Foto: Ieva Čīka, LETA

Tas atkarīgs no katra konkrētā gadījuma. Piemēram, komisija, kura 7. Saeimas laikā izmeklēja valsts amatpersonu iesaisti kontrabandas darījumos un kuru vadīja Pēteris Salkazanovs, ar savu darbību jūtami palielināja atklāto kontrabandas kravu skaitu, bija daudz aizturēšanu. Saeimas Aizsardzības komisija pat mainīja savu nosaukumu, pārdēvējoties par Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju. Arī uzreiz pēc pašreizējās komisijas izveidošanas sekoja Veselības ministrijas rīcība: tika pazemināti amatā ministrijas valsts sekretāre un Zāļu valsts aģentūras vadītājs. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā parlamenta augšpalātā tika izveidota izmeklēšanas komisija saistībā ar iebrukumu Irākā un premjerministra Blēra vainu tajā. Jā, sarakstīja daudz sējumu, neko īpašu neatklāja, bet vienlaikus tas atstāja sekas uz turpmāko premjeru rīcību: viņi saprata, ka tā var tikt izvērtēta, analizēta. Tātad, no vienas puses, var teikt, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav pats labākais izmeklēšanas instruments, bet, no otras puses, var atkārtot Bismarka vārdus: barikādes nav nekas, svarīgākais ir bailes no barikādēm. Bailes no parlamentāriešu ieskatīšanās valdības tumšajos stūros jau ir efektīvs rezultāts.

Tātad viedoklim, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijām nav jēgas, nepiekrītu. Es teiktu, ka to darba rezultativitāte ir atkarīga, pirmkārt, no apstākļiem, otrkārt, no pētāmā objekta, treškārt, no iesaistīto parlamentāriešu vēlmes nonākt līdz rezultātam, viņu aktivitātes un godaprāta. Arī Satversmes sapulcē, izstrādājot Satversmi, tika atzīmēts, ka izmeklēšanas komisijas nav labākais veids, kā izmeklēt noziegumus. Taču šo komisiju darbības gadījumā drīzāk ir runa par izvērtēšanu. Valstīs, kurām ir vairāk līdzekļu, tā ir sekmīgāka.

Ko varētu uzlabot? Pirmkārt, vajadzētu likumā noteikt, ka komisijas darbība obligāti ir nodrošināma ne tikai ar konsultantu un sekretāru, bet arī ar labi apmaksātu, augsti kvalificētu zvērinātu advokātu vai tieslietu speciālistu, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Turklāt, lai izvairītos no savējo iekārtošanas labas piepelnīšanās vietā, šo speciālistu neizvēlētos paši komisijas locekļi, bet, piemēram, Saeimas Prezidijs. Saeimas Juridiskais birojs, ņemot vērā, ka tā ikdienas pienākumi būtiski atšķiras no parlamentārās izmeklēšanas komisiju uzdevumiem un parlamentārā izmeklēšana parasti noris saistībā ar pietiekami skaļiem notikumiem, cenšas būt apolitisks un turēties atstatu no šādām izmeklēšanām. Otrkārt, krimināllikumā būtu jāparedz sods par nepatiesības teikšanu komisijai, lai nevar tai nesodīti samelot.

Runājot par parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbības efektivitāti, arī jāatceras, ka Latvijā ir pārņemta Vācijas Veimāras Republikas konstitūcijas pieredze, kura paredzēja, ka komisijas veidošanu var ierosināt parlamenta mazākums. Daudzās valstīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas apstiprina parlamenta vairākums. Šādā gadījumā komisijas darba sagaidāmā efektivitāte daudzos gadījumos paredzami ir augstāka.

Ilga Kreituse

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe, bijusī Saeimas priekšsēdētāja

Foto: Edijs Pālens, LETA

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas jēga un būtība ir atkarīga no tās pilnvarām un tiesībām, no tā, cik tālu komisija var apzināt materiālu, iedziļināties problēmā un rosināt tālāku izskatāmās lietas virzību. Komisijas darbība ir efektīva, ja pienācīgi darbojas šie faktori.

Latvijā lielākā problēma ir tā, ka parlamentārās izmeklēšanas komisiju secinājumiem nav tālākās virzības un tālāku seku, kādām vajadzētu rasties, izskatāmajai lietai virzoties caur prokuratūru, valsts drošības institūcijām. Līdz ar to iespējamajiem izskatāmās problēmas vaininiekiem neiestājas tāda atbildība, kādu sagaida sabiedrība, uzticoties komisijas darbam un cerot uz zināma taisnīguma uzvaru. Latvijā trūkst šis beigu posma.

Taču teikt, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas ir bezjēdzīgas, nevar. Kaut vai tāpēc, ka izmeklēšanas laikā izmeklējamais objekts, lai nenonāktu konfrontācijā ar attiecīgajām institūcijām, ir spiests laboties, novērst izmeklējamo problēmu vai tās sekas. Piemēram, obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK parlamentārā izmeklēšana – lai gan bieži tiek teikts, ka tā neko nepaveica, tā vis nav: tika izgaismota problēma, slēgtas pārkāpumos vainotās elektrostacijas. Tagad lieta gan “nogrimusi”, līdz kāds, visticamāk, populisma vārdā, atkal to pacels.

Pašlaik izveidotā komisija valdības darbības izvērtēšanai tomēr ir diezgan bezjēdzīga. Īpaši tagad, kad parlaments pēc valdošās koalīcijas partijas ierosinājuma nobalsoja pretēji valdības kursam pandēmijas apkarošanā, līdz ar to radot neskaidrību, kā vispār mums darbojas parlamentārā sistēma. No politiskā viedokļa un saskaņā ar pasaules praksi šis balsojums bija neuzticības balsojums valdībai. Ne tikai premjeram, bet valdībai kopumā. Taču, kā redzams, šāds balsojums neko nemaina, turpinās iekšējā skaidrošanās. Politiķi saprot, ka, aizejot no valdības, partijai nav nekādu cerību celt savu reitingu, jo ar populismu vien vairs tālu netikt, bet līdz vēlēšanām atlicis maz laika.

Ļoti liela nozīme ir tam, kas vada parlamentārās izmeklēšanas komisiju, cik profesionāls un zinošs cilvēks to dara. Diemžēl pēdējā laikā šīs komisijas vada cilvēki, kuru zināšanas par parlamentāro darbību ir, maigi izskatoties, virspusējas, nemaz nerunājot par zināšanām sfērā, kurā darbojas komisija. Tomēr ar vēlmi strādāt un kompetenci vien sekmīgam un efektīvam komisijas darbam ir par maz. Ir jābūt nodrošinātiem arī atbilstošiem resursiem un mehānismiem, lai komisija kvalitatīvi strādātu ar pētāmo materiālu. Un tas būtu jāveic ciešākā sadarbībā ar citām valsts institūcijām, komisijai dodot tiesības šīm institūcijām pieprasīt, lai nepieciešamajā apjomā un laikā tiktu veikts kāds noteikts pasākums, izdarīta ekspertīze, sniegti dati un tamlīdzīgi.

Tam, ka ne viss tā notiek, vainojamais nekur tālu nav jāmeklē – Saeimas izmeklēšanas komisiju darbību regulējošo likumu pieņem pati Saeima, kura nevar aizbildināties, ka tai traucē slikti likumi. Nē, likumus pieņemat jūs paši. Ja jūs gribētu, jums ir visas iespējas izvērtēt komisiju darbību un pieņemt tās uzlabošanai nepieciešamās normas. Šķiet, Saeimā derētu izveidot komisiju, kas izvērtētu iepriekšējo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbības efektivitāti gan no materiālā, gan no juridiskā viedokļa.