Kāda ir sabiedrības loma notiesāto sociālajā integrācijā?

Māris Luste29.04.2013
Martins Luters Kings ir teicis: „cilvēki bieži neieredz viens otru, tādēļ ka baidās viens no otra. Tie baidās viens no otra, jo nepazīst viens otru. Tie nepazīst viens otru, jo nespēj viens ar otru sarunāties. Viņi nevar sarunāties, jo viņi ir nošķirti viens no otra”.

Gada laikā no brīvības atņemšanas iestādēm tiek atbrīvoti ap diviem tūkstošiem notiesāto. Apmēram ceturtā daļa no tiem – nosacīti pirms termiņa, jo viņu resocializācija soda izciešanas laikā bijusi veiksmīga. Savukārt tie, kuru noziedzīgas uzvedības risks kopš nozieguma izdarīšanas brīža ievērojami nav mainījies, cietumu pamet pēc pilna soda termiņa izciešanas.

Pirmā no grupām – resocializētie – kļūst par Valsts probācijas dienesta klientiem un piedalās uzvedības korekcijas pasākumos. Viņi ir notiesātie, kurus tiesa atbrīvojusi ar pagaidu uzticības kredītu. Savukārt resocializācijas „nesekmīgo” uzņemšanai probācijas klientu pulkā un uzvedības koriģēšanai nav pamata. Pat bez redzama rezultāta, sagaidot aiz restēm termiņa beigas, viņi savu vainu upura un sabiedrības priekšā jau ir izpirkuši. Daudzi no viņiem sastapto domubiedru pavadībā klīst pa ielām bez darba un pastāvīgas pajumtes, līdz izdara jaunu noziegumu.

Viņi var pretendēt uz tādām pašām sociālajām garantijām kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs. Taču atšķirībā no pārējiem, šie cilvēki mainīgajā sabiedrībā atgriežas pēc ilgstošas izolācijas. Daļa no viņiem joprojām sevī apvieno impulsivitāti un agresīvu nemieru ar negatīvu attieksmi pret likumu. Savukārt pārējiem šīs pazīmes nav tik izteiktas – viņi māk pārvaldīt dusmas un cenšas sevī veidot sociāli pozitīvu identitāti. Un tomēr gan vieniem, gan otriem ar ikvienam Latvijas iedzīvotājam paredzētajām sociālajām garantijām ir par maz, lai integrētos sabiedrībā.

Ne pajumte, ne materiālais pabalsts, ne darbs pēc atbrīvošanas no soda neaizstās viņu kriminālos draugus un paziņas ar sociāli pozitīviem draugiem un paziņām, nesekmēs alternatīvas atkarību izraisošu vielu lietošanai, neiemācīs siltumu un rūpes ģimenes attiecībās, neiemācīs pozitīvus hobijus un nepaaugstinās gandarījuma slieksni darbā un mācībās. To neiemācīs arī policijas un probācijas kontrole, kuras piemērošana tiks plaši uzsākta no 2015.gada. Šīs ir vajadzības, kuras esam ieraduši risināt patstāvīgi, nevis vēršoties valsts un pašvaldību institūcijās. Tās var piemist ikvienam, taču tikai šiem cilvēkiem – kā faktors, kas tos var novest pie atkārtota nozieguma.

Pirmkārt, šo vajadzību apmierināšana nav institūciju kompetencē. Otrkārt, institūcijas viena no otras tik greizsirdīgi aizsargā ieņemtās budžeta virsotnes, ka starpsektorāli, kompleksi risinājumi tām nemaz nav pa spēkam. Treškārt, institūcijām nav privilēģijas, kura piemīt daļai sabiedrības un kuru uzskatāmi demonstrē brīvprātīgie, kas apmeklē cietumus. Tā ir instrukcijās nenoformulējama kategorija - kristīga mīlestība, kas cieši saistīta ar ticību cilvēka spējai mainīties. Ne katrs kristietis ir gatavs iesaistīties darbā ar likumpārkāpējiem. Taču Latvijā ir gandrīz neiespējami atrast jebkādas uz likumpārkāpēju integrāciju vērstas sabiedriskās iniciatīvas, ieskaitot sociālās rehabilitācijas centrus bijušajiem notiesātajiem, kas nebūtu balstītas kristīgā motivācijā. Tādēļ nav vērts noliegt acīmredzamo un gaidīt labākus laikus, kad valsts atkal būs gatava pievērsties postpenitenciārās palīdzības jautājumam. Nepieciešams līdzsvarot atbildību starp visām iesaistītajām pusēm un atzīt, ka sabiedrība, kā galvenais labuma guvējs likumpārkāpēju sociālās integrācijas procesos, arī šajā jomā ir pilnvērtīgs valsts un pašvaldību partneris.

KOMENTĀRI
1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv