Ūdenszari ir jāgriež laukā

Anda Līce25.04.2013
Šopavasar ābelēm atkal jāveido vainagi. Pirms septiņpadsmit gadiem stādītajos un katru pavasari izgrieztajos kokos atkal ir parādījušies tā saucamie ūdenszari. Ap galotnēm īsts mudžeklis, bet es tam vairs netieku klāt. Pat, ja kāds teiktu – kokam taču arī sāp, vainagi ir jāveido, citādi uz ražu nav ko cerēt.

Arī bērniem, kad viņi pieaug, ir grūti tikt klāt. Katrai nākamajai paaudzei aizvien grūtāk. Palielinās attālums starp pieredzēm, uzskatiem, dzīvesveidu, vērtībām. Arī fiziskais attālums jau mērāms simtos un tūkstošos kilometru. Kas no acīm prom, izvējo arī no sirds. Īsie tikšanās brīži pārrāvumu nesadziedē. Lai kļūtu par svešiniekiem, nemaz nevajag braukt uz pasaules malu.

Skolā šodien būtu jāmāca, ka visa pamats ir ģimene, nevis partija vai interešu grupa. Ka jāgodā ne tikai dzīvie ģimenes locekļi, bet arī tie, kas guļ kapos. Ka mēs cits citu turpinām un ka aplam ir teikt: "Es nevienam neesmu pateicību parādā." Un kā vēl esi! Rīgā viesojās psihologs Tals Benšahars, kurš vada seminārus par laimi. Satraucoši ir viņa novērojumi, žurnālam "Ir". Viņš saka: "Smadzenēs ir zona, mūsu "līdzjūtības centrs". Tas kļūst mazāk aktīvs... Tūkstošiem draugu Facebook nevar aizvietot vienu īstu labāko draugu. Līdzjūtība attīstās, kad cilvēki kopā spēlējas vai strīdas un pēc tam izlīgst. Mēs tagad vairāk laika pavadām pie ekrāniem, vienatnē, un tas nāk par ļaunu."

Pēc kādas Latvijā veiktas skolotāju aptaujas izrādās – gandrīz puse aptaujāto skolotāju uz darbu skolā iet kā uz spaidu vietu. Nākamajai aptaujai vajadzētu nopietni pētīt cēloņus. Neizliksimies, ka mēs neko nezinām par skolas dzīvi un beigsim visā vainot skolotājus. Kas, pateicoties dažādām direktīvām un reformām, skolā ir mainījies pēdējos divdesmit gados? Ir mainījušās lomas – par noteicējiem kļuvuši skolēni. Viņi izvēlas, kā uzvesties, kuras stundas apmeklēt, kādus priekšmetus mācīties. Gluži neiedomājamas atļaušanās klasē kļūst par ikdienu. Skolotāju var atļauties pazemot gan skolēni, gan viņu vecāki, gan administrācija un dažādi inspicētāji.

No kurienes šai problēmai aug kājas? Lomas ir mainījušās arī ģimenē. Tagad ir jāsargās bērniem kaut ko liegt un teikt vārdu "nedrīkst". Jo tas ierobežo, sarūgtina un sadusmo. Godam nopelnīti žagari varot radīt traumas visam mūžam. Kā nospraust robežas, jaunlaiku pedagoģija nespēj atbildēt. Tā gan stostās, ka bērnus vajagot disciplinēt, tomēr nepasaka vai baidās teikt, kā. Bet tikmēr neizgrieztie ūdenszari aug. Viena lieta ir bārstīt pamācības un spēlēties ar jēdzienu bērnu tiesības, pavisam cita – neziņā stāvēt mazā nekauņas priekšā ar sausu muti, jo visi vārdi ir izrunāti un atlekuši kā zirņi no sienas. Mums katram ir jāatbild par savu rīcību. Arī bērniem, kad tie ir sasnieguši apzinīgu vecumu. Kā pieaugušo pasaule atbildēs par to, ka, ļaujot pārkāpt visas robežas, samaitā nākamo paaudzi?

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv