Jāizskan un jāatbalsojas

Anda Līce10.04.2013
Kāda vispār kaut kam ir jēga, ja morāli ētiskā puse ir jānodala no politikas, kā to tiešā tekstā vai aizplīvuroti apgalvo mūsu politiķi? Ja 1918. gadā būtu piekopta šāda atdalīšana, pirmā brīvvalsts nepiedzimtu. Par laimi, sabiedrības veselākā daļa joprojām godā tos, kuri cilvēka lielumu mēra ar morāli ētiskajiem standartiem.

Sistemātiski nodalot politiku no morāles un ētikas, politiķi gadiem ilgi ir skatījušies caur pirkstiem uz dažādām provokācijām. Nav brīnums, ka tik labi izdevās SC un Rīgas domes 2013. gada 16. marta „projekts”. Varas partijas tā arī nepieprasīja skaidrojumus no Rīgas domes, kas taču bija īstenā atbildīgā par kaunpilnajām izdarībām pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Neatkarīgi no partiju nosaukuma pāri visam stāv politiskā tirgošanās. Vai kaut kas tāds būtu iedomājams, piemēram, Igaunijā? Tur valsts prezidents aicina Krievijas valdību atvainoties Igaunijai par padomju laika deportācijām.

Cilvēki pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu ziedus bojā gājušo tuvinieku piemiņai un satiktu likteņbiedrus. Viņi cer, ka viņus uzrunās nevis manekeni, bet līdzi just spējīgi cilvēki, kuru priekšā taču stāv elles lokus izgājuši un Latviju joprojām mīloši ļaudis. Bet, ak, vai… Starp krāšņo pušķu nesējiem un tiem, kas ar saviem pūpoliņiem stāv aizmugurē, emocionālās saites nesasienas. Pie Brīvības pieminekļa vārds nav jādod tiem, kam nav ko teikt. Ja jau nekas neatbalsojas, lai piemiņu klāj vien klusums un ziedi.

Neviens gan neliedz mums, savas valsts pilsoņiem, darīt to, ko nespēj varas pārstāvji. Kā mēs atceramies savus represētos ģimenes locekļus? Liktenīgajos datumos ir tik svarīgi sajust, ka tu neesi viens ar savām atmiņām, zaudējumiem un par ļoti augstu cenu iegūto dzīves pieredzi. Tādās dienās īpaši gribas būt savējo vidū, sazināties kaut vai telefoniski. Cilvēka mūžam ir jāizskan un jāatbalsojas kā garajam saucienam. Tā vismaz vajadzētu būt.

Šodien jau daudzi tikpat kā neko nezina par padomju laiku. Izpratnei neko nedod tas, ja kādu atsevišķu vēsturisko datumu aplūko atrauti no pārējiem. 1945. gada 25. marts ir 1941. gada 14. jūnija turpinājums, tie abi savukārt izriet no 1939. gada 23. augusta un 1940. gada 17. jūnija. Mūsdienu cilvēku nelaime ir tā, ka sadrumstalotās apziņas dēļ fakti vairs neturas kopā, vēstures panorāma ir vienos caurumos un līdz ar to tikpat caurumaina ir attieksme arī pret visu pārējo.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv