Notikums

Anda Līce08.03.2013
„Es arī te gāju,” lūkodamies Birutas Delles gleznas „Arkādija” reprodukcijā, saka mans trīsgadīgais mazdēliņš Jānis. Jau grasos teikt, ka viņš tad vēl nemaz nebija piedzimis, bet tad iedomājos – cauri Arkādijas parkam taču gāja viņa mamma laikā, kad bija gaidībās. Tātad viņš patiešām tur ir bijis – dzīvē, tāpat kā mākslā, viss ir iespējams.

„Tur ir tumsa,” pielikdams pirkstiņu melnzaļajiem koku stumbriem, Jānītis prāto. „Mēs varam iet uz gaišumu,” es saku. Tā mēs ceļojam pa tikko iegādāto milzīgo, pāris kilogramus smago izdevumu „Biruta Delle”. Pirms tam esmu stāvējusi pie viņas gleznām galerijā „Daugava”. Šī diena man ir notikums, kuram noteikti būs kāds turpinājums. Tā ir vienmēr, kad nonāku viņas krāsu pasaulē.

Viņa ir teikusi: „Kas var vērtēt manas gleznas? Tikai es. Citi tikai skatīties.” Kaut es to atcerētos, kad kāds manus dzejoļus smērēs gar sienām. Kaut tu to atcerētos, kad tevi par tavu uzdrīkstēšanos kāds iedomāsies nospārdīt! Jēdzienu „absolūtā dzirde” parasti lieto mūzikas sakarā, tomēr tāda pilnīga ietiekšanās ir iespējama arī vārdos, krāsās, toņos, akmenī un it visur. Un tad mēs brīnāmies, kā viņš (viņa) spēj ieraudzīt, sadzirdēt un izjust to, kas ir virs un aiz. Notiek iegremdēšanās līdz pašiem dziļumiem, kur sākas bezgalība. Kā dziļā akā, kad vairs neredzi ne ūdeni, ne spaini, vien saklausi šļakstus, kad tas saskaras ar ūdeni.

Glezna ir kā stāsts, kam nav ne sākuma, ne beigu. Tu vienkārši stāvi pie tās un klausies ar acīm, sirdi un visu savu būtību. Sakustas iztēle, vējš sašūpo lapotni, tu sadzirdi sanam kāpu, kaijas, cilvēku balsis. Kāju pēdas atceras sakarsušās Mazirbes smiltis, sūrstēt sāk saules apdedzinātie pleci. Bet tas var arī nenotikt. Glezna kā magnēts, mēs kā dzelzs skaidiņas. Nekādas dzirksteles nenošķīdīs gar acīm, un ozona smaržu nesajutīs tie, kas veidoti no kāda cita garīgā materiāla vai arī vēl nav kausēti, bagātināti un slīpēti. Jaunībā tu mierīgi paej garām gleznām, par kurām citi ir sajūsmā, pēc gadiem jau pie tām apstājies, vēl pēc kāda laika atgriezies. Ne jau ar bildēm kaut kas ir noticis, bet ar tevi.

Cik daudz šodien kultūrā ir viendienīgā, nepārkausētā! No vienas puses gaisā švīkst laikmeta pātaga, neko neļaujot izdzīvot un izjust līdz galam, no otras – trenc bailes nokavēt savu uznākšanu uz spoži izgaismotās popularitātes skatuves – žurnālu vāka, televizora ekrānā un sociālajos tīklos. Vēlme par katru cenu BŪT ir daudz stiprāka par vēlmi TAPT. Un pirmais taču ir krietni vieglāk un ātrāk sasniedzams. Kas var saskaitīt spožās iemirdzēšanās un tā arī nepamanītās nodzišanas!

Viena no divdesmit pirmā gadsimta fobijām ir bailes no novecošanas. Milzīga industrija apstrādā mūsu apziņu un makus, iegalvojot, ka nekas nevar būt par to briesmīgāks. Īstenībā cilvēki ar gadiem kļūst vai nu viedi, vai patiešām veci. Nekas nav nomācošāks par pilna vecuma cilvēku, mūždien īgnu, apdzisušu un ne uz ko vairs neierosināmu. Vecums izslēdz viedumu. Un otrādi. Ej nu sazini, cik daudz tur ir paša gribas un cik Dieva prāta, tā griba jau arī nenāk no paša.

Jānītis ar abām rokām šķir lapas un vērīgi pēta reprodukcijas. Par dažām pats kaut ko mēģina stāstīt, par citām jautā: „Kas tas ir?” Jā, kas tas ir, kas mūs saista pie tā, kas ir virs un aiz šī mirkļa un īstenības?

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv