„Ja tas nav vajadzīgs man, tad kāpēc, lai tas būtu vajadzīgs kādam citam,” teica Imants Ziedonis

Aivars Kļavis28.02.2013
Nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs, un ikviens to lieliski zina. Tomēr jebkura, pat iepriekš visparedzamākā nāve nāk pēkšņi un negaidot, vismaz uz mirkli izsizdama no līdzsvara.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad aizgājušo pulkam pievienojies Imants Ziedonis. Par to var skumt vienatnē vai publiski internetā - nekas nemainās. Tāpēc, ka šajā brīdī būtiskas ir tikai trīs lietas.

Pirmkārt, notikušais ir nenovēršams un neatgriezenisks. Otrkārt, pat skumstot varam būt laimīgi: aiziedams Ziedonis mums ir atstājis tik daudz, kā reti kurš, kam bijis lemts dzīvot starp divdesmito un divdesmit pirmo gadsimtu. Un maz ticams, ka arī šajā gadsimtā kāds tajā jomā, ko sauc par literatūru, atstās vairāk par viņu. Un visbeidzot – treškārt, kas patiesībā ir galvenais.

Cik svarīgs mums šobrīd ir tas, ko viņš atstājis? Cik no tiem, kas tagad piemin, skumst vai izliekas skumstam, ir lasījuši Ziedoni? Cik vienīgi dzirdējuši par Ziedoni? Un cik ir tādu, kas nav ne lasījuši, ne dzirdējuši? Visbeidzot pat ja lasījuši, tad ko lasījuši? Pasakas bērnībā, „bez mīlestības nedzīvojiet...” vai kādu citu pa pasauli apkārt klīstošu citātu, kas padzīts no savām mājām dzejoļu krājumā vai epifāniju grāmatā?

Atceros pagājušā gadsimta septiņdesmito, astoņdesmito gadu mijā kārtējā dzejas vakarā, stāvot uz Mazās ģildes skatuves, Imants Ziedonis skatītājiem teica apmēram šādi: „Es katru gadu nāku šurp un skatos, kā mēs kopīgi novecojam.” Toreiz viņam pat vēl nebija piecdesmit un kā dzejnieks viņš atradās ne tikai savas popularitātes, bet arī daiļrades zenītā. Toties zāle ne tuvu nebija stāvgrūdām pilna un vairums no tajā sēdošajiem (precīzāk sēdošajām) bija tie, kas viņam sekoja jau kopš krājuma „Motocikls” iznākšanas 1965.gadā.

Toreiz, strādājot Rakstnieku savienībā, ne reizi vien pēc tamlīdzīgiem dzejas vakariem dzirdēju viņu pukojamies, ka lasītāji grib to, ko viņš jau sen uzrakstījis. Acīmredzot tas bija labi apgūts, līdz ar to ērts, ierasts un saprotams. Tā bija tā literatūras (vai drīzāk kultūras izpratnes) latiņa, kurai viegli varēja pārlēkt. Jo augstāk to cēla, jo grūtāk bija tikt pāri…

Arī šodien nekas būtiski nav mainījies. Varbūt pat vēl vairāk sabiedrībai gribas, lai literatūra būtu ērta un praktiski lietojama. Izmērāma, nosverama, ar skaidri definējamu vērtību un funkcionāli pielietojama. Bet, no šīs pielietojamības bēgot, tiek braukts pa otru grāvi – realizējot sevi rakstu darbos, kas ir būtiski tikai pašam rakstītājam, viņa draugiem vai nelielam sekotāju pulciņam.

Tajā pašā laikā ikviena literatūra un jo vairāk kultūra zaudētu jebkuru jēgu, ja šī latiņa nepārtraukti netiktu celta arvien augstāk un augstāk. Bet ar nosacījumu, ka tas ir reāls augstums, kam gribas un iespējams pārlēkt. Tieši to arī visu laiku darīja Ziedonis. Turklāt no malas izskatījās – ar apbrīnojamu vieglumu un mērķtiecību, pats paliekot uz ceļa, nevis sēžot grāvjos.

Viņš bija viens no pēdējiem literatūras mohikāņiem, kas patiesībā strādāja sev, nevis lai kļūtu populārs, slavens vai bagāts. Kā dzejnieks, rakstnieks, publicists viņš nestrādāja nekam tādam, kas atradās ārpus viņa interešu loka.

Reiz vienā no Dižkoku atbrīvotāju kustības aizsākuma talkām rakstnieks teica: „Es strādāju tikai sev, jo tas, ko daru, vispirms ir vajadzīgs man pašam. Un ja tas nav vajadzīgs man, tad kāpēc lai tas būtu vajadzīgs kādam citam?” Šie vārdi joprojām ir bezgala ietilpīgi, visaptveroši, aktuāli!

Man kopš tā laika tie ir viens no logiem, pa ko tagad skatos pasaulē. Un nav jau daudz tādu logu, kurus tev iedod jau pilnīgi gatavus. Parasti tie jākaļ, jātaisa vai jāstiklo katram pašam. Bet tolaik tas bija šokējoši, jo komunistiskā sabiedrībā tāds buržuāzisks individuālisms nebija pieņemams, tāpēc daudzi to nespēja un negribēja saprast.

Tagad mēs dzīvojam pilnīgi citā sabiedrībā. Bet pārsteidzoši – arī pašlaik daudzi to nespēj un negrib saprast. Vēl vairāk - šajā ziņā tikpat kā nekas nav mainījies, jo ne tikai literatūrā, bet arī citās kultūras jomās galvenokārt tiek strādāts citiem, nevis sev. Un nav svarīgi, kā tos tagad sauc – par naudas devējiem, sponsoriem, producentiem, izdevējiem vai mērķauditoriju, par kuru visbiežāk neviens neko daudz nezina, – galvenais, būtība nav mainījusies. Galvenais, ka citiem, nevis sev un savai pārliecībai. Diemžēl arī Imanta Ziedoņa, kas tagad varētu atgādināt, ka vispirms ir jāstrādā sev, arī vairs nav. Bet kāpēc es rakstu „diemžēl”?

Iespējams, šajā brīdī kaut kur pavisam citā dimensijā viss atkal sākas no jauna, lai pēc gadiem četrdesmit tur iznāktu citas dimensijas „Kā svece deg”, „Caurvējš” un „Epifānijas” un sagaidītu mūs, kad paši tur ieradīsimies. Katrā ziņā, tik ļoti tam gribas ticēt, jo pretējā gadījumā šādas aiziešanas ir pārāk nežēlīgas.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv