Paldies, ka atnācāt!

Anda Līce11.02.2013
Es skatos uz baltajām galvām un domās rēķinu, pēc cik gadiem tukša būs arī šī zāle. Sanākušie ir kādreizējo Dzejas dienu rīkotāji, klausītāji un vienkārši – dzejas lasītāji. Viņi joprojām var nosaukt dzejnieku vārdus, kas piedalījušies tajā un tajā gadā. Viņi pat atceras, ko kurš teicis.

Arī šodien viņiem ir nepieciešams ievilkt plaušās metaforu un asociāciju vēju, tālab viņi grāmatu veikalos pārcilā dzejoļu krājumus, bet makā naudiņu. Atnākuši uz tikšanos, viņi tur rokās savā dārzā nogrieztus pēdējos rudens, citreiz pirmos pavasara ziedus. Viņi ir noilgojušies pēc brīžiem, kas uzziedina dvēseli. Bet viņi negrib šos brīžus par velti, viņiem ir ko dot pretī – kā nekā, mūža lielākā daļa jau aiz muguras un katram ir sakrāts kaut kas no nezūdošā. Tā došana notiek ar skatienu, smaidu, galvas mājienu un beigās – ar plaukstās sasilušiem, reizēm pat viegli novītušiem ziediem.

Bet pavisam netālu, stalti izslējusies stāv vietējā gaismas pils – vidusskola, pilna jaunas dzīvības kā pavasaris sulu. Gribas domāt, ka priekšā ir dzīve ar vienām vienīgām uzvarām, jo jaunie cilvēki taču jau ir apguvuši tik daudz mācību priekšmetu, ka jūtas gudrāki par saviem skolotājiem. Robežas tagad ir vaļā, un viņi jau nu nesēdēs „šitajā čuhņā un nabadzībā”, kā saka viņu vecāki.

Tagad pasaule ir vaļā, kādas iespējas arī bez skolas paver internets, tas ir kļuvis par viņu otrajām, bet daudziem arī par pirmajām mājām. Viņi neies klausīties kaut kādus senilus dzejniekus, kuri vāvuļo par nezin kādām tur vērtībām un dzimteni. Ir jau arī viņu skolā kādi dīvaiņi – sapņotāji, samīlas un droši vien raksta pantus. Lai jau, katram savs! Kurš tad to nezina, ka šodien ar pantiem tālu nevar tikt. Re, kā tas Plūdoņa Atraitnes dēls arī bija sapņotājs, par varītēm gribēja tikt gaismas pilī, knapinājās, kamēr dabūja galu.

Skolā ir arī skolotāji, apdulluši no trokšņa, kas klasē valda pat stundās, sagumuši zem instrukcijām, vecāku pretenzijām un daža laba delvera bezkaunības. Latvijā skolēni uz viņiem pagaidām vēl nešauj, ievaino tikai ar nekaunību. Viņi ir noguruši un nikni uz visu pasauli un uz tikšanos ar visādiem pasaules lāpītājiem neiet, jo ko gan tie var pateikt tādu, ko skolotāji vēl nezina. Ja godīgi, viņi lieliski iztiek bez dzejas. Jau sen iztiek. No tās, tāpat kā no ērģeļmūzikas un eļļas gleznu krāsām sāk sāpēt galva. Dzīve jau tāpat ir grūta, un ir taču izvēle – performances, popgrupu koncerti, komēdijas, šovi un tusiņi. Žurnālu vien ir tik daudz, ka visus nevar pagūt izlasīt.

Skolās nav mācību priekšmeta, kas cilvēku izglītotu par lasītāju, klausītāju un skatītāju. Tas ir tāds neoficiāls starppriekšmets – kaut kas no zīmēšanas, kora, mākslas vēstures, ētikas, ticības mācības. Šo izglītošanu skolotāji jau no skolu sākumiem ir veikuši, raujot skolēnus līdzi ar savu vēju starpbrīžos, audzināšanas stundās, kopējos pārgājienos, daloties tajā, ko viņiem viņu vecāki un skolotāji bija ielikuši ceļasomā un ko viņi vēlāk bija satvēruši paši. Tas bija tik labs, ka nevarēja nedalīties.

Ir taču starpība, vai tu pasauli redzi trīsdesmit grādu leņķī vai simt astoņdesmit. Tādos neatklausīties un nenobrīnīties, kā viens cilvēks var tik daudz paņemt no pasaules, sava laika un pat aizlaikiem. Rīgā ceļ un nevar vien uzcelt Gaismas pili – bibliotēku. Varbūt pie vainas ir tas, ka šodien tik daudzi, ieskaitot Rīgas domes vīrus, pasauli redz trīsdesmit grādu leņķī? Es skatos uz baltajām galvām un domāju, ja viņiem no gara gaismas un dvēseles siltuma nekas nebūtu savā laikā ticis, viņu šeit nebūtu. Paldies, ka atnācāt!

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv