Situācijas apraksts vedina domāt, ka nē, nezaudēs, jo galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna pastāvīga spēja pašam sevi uzturēt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: "Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.”

Savukārt, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma".

Līdz ar to, ja bērns līdztekus mācībām strādā pastāvīgu algotu darbu, var uzskatīt, ka viņš spēj pats par sevi gādāt un vecākam nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus. Savukārt, ja jaunietis strādā īslaicīgi, piemēram, divas nedēļas vasaras brīvlaikā, to nevar uzskatīt par pamatu spējai sevi apgādāt, un šis apstāklis neatbrīvo vecākus no pienākuma nodrošināt bērnam uzturlīdzekļus līdz brīdim, kad bērns pats pastāvīgi spēs sevi uzturēt. Ja rodas strīds par šo jautājumu, tas ir jāizšķir tiesā.