Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma179.panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015.gada 7.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC-1478/2015 secina: "Civillikuma 179.pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma".

Līdz ar to, ja bērns strādā algotu darbu, var uzskatīt, ka viņš spēj pats par sevi gādāt un tēvam nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus. Vienlaikus jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ja students strādā savā brīvajā laikā, piemēram, vasaras brīvlaikā, un gūst ienākumus, ir iespējams, ka, mācību gadam sākoties, darba gaitas tiek pārtrauktas vai turpinātas, strādājot nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, lai turpinātu pilnvērtīgi mācīties pilna laika klātienē. Tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka jaunais cilvēks cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj.  Ja rodas strīds par šo jautājumu, to, iespējams, izšķirt tiesā.