Ja ir laulāto likumiskās mantiskās attiecības, tad darbojas legālā prezumpcija.

Civillikuma 89. pants paredz, ka katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu. Tāpat tajā ir noteikts, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta, savukārt šaubu gadījumā ir jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Saskaņā ar Civillikuma 91. pantu katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir:

• manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu;
• priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā;
• manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā;
• laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām;
• manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.–4.) punktos minētā manta.

Tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemesgrāmatā.

Jānorāda, ka svarīga ir judikatūra gan par laulāto kopīgās mantas un tās vienlīdzīga sadalījuma priekšnoteikumiem, gan par nekustamas lietas piederības prezumpciju laulāto strīdos par kopīgās mantas sastāva noteikšanu.

Kā piemēru var minēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 5. jūlija spriedumu lietā Nr. C28317513 SKC‑245/2017:

“[8.2] No Civillikuma 89. panta otrās daļas redzams, ka abu laulāto kopīgā manta ir tāda manta, kura ne tikai ir iegūta laulības laikā, bet kuru laulātie ir ieguvuši kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību.

Atziņa, ka fakts, ka manta iegūta laulības kopdzīves laikā, pats par sevi nedod pamatu šo mantu uzskatīt par kopīgo mantu, nostiprināts kasācijas instances tiesas judikatūrā (skat., piemēram, Augstākās tiesas 2008. gada 14. maija spriedumu lietā Nr. SKC-209/2008 (C24037501), 2013. gada 21. marta spriedumu lietā Nr. SKC-1260/2013 (C06039708), 2014. gada 21. marta spriedumu lietā Nr. SKC-39/2014 (C40149210), 2016. gada 24. augusta spriedumu lietā Nr. SKC-278/2016 (C12201312)).

Tātad, lai nekustamo īpašumu [adrese A] tiesa varētu atzīt par laulāto kopīgo mantu, tiesai jākonstatē, ka prasītājs piedalījies tā ieguvē vai nu ar saviem līdzekļiem, vai darbību.

Savukārt 89. panta otrajā daļā nostiprinātā laulāto kopīgās mantas vienlīdzīga sadalījuma prezumpcija attiecas vienīgi uz laulāto kopīgo mantu, bet nevis uz laulības laikā iegūto mantu vispār.

Tas nozīmē, ka minēto prezumpciju var piemērot tikai pēc tam, kad strīdus nekustamajam īpašumam ir konstatēts laulāto kopīgās mantas statuss, un gadījumā, ja neviena puse nav pierādījusi sava ieguldījuma konkrētu apmēru.”

No tā secināms, ka ir pamats strīdēties, proti, radīt pamatotas vai nepamatotas pretenzijas. Līdz ar to ieteikums ir vispirms sakārtot ģimenes tiesiskās attiecības un tikai tad pirkt īpašumu. Savukārt “dēla uzdošana” par īpašnieku ir fiktīvs līgums, jo pircējs ir tas, kas pērk.