Visiem bērniem ir pienākums uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus atkarībā no viņu spējām un mantas stāvokļa – šādu pienākumu uzliek Civillikums (188. pants). Likums arī nosaka, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Citi gadījumi, kad bērns būtu atbrīvojams no vecāku uzturēšanas pienākuma, normatīvajos aktos nav paredzēti.

Taču bērni var noslēgt ar saviem vecākiem dažādus tiesiskus darījumus, tostarp arī uztura līgumu. Ikkatrs var brīvi izlemt, ar ko slēgt līgumu un kādu saturu tajā iekļaut, un trešajām personām par to nebūtu nekādas teikšanas. Arī aprakstītajā gadījumā – tā ir vecāku izvēle. Ne viņiem, ne māsai, ar kuru uztura līgums noslēgts, nav jāsaņem pārējo bērnu piekrišana tādam darījumam. Viņiem nav arī pienākuma informēt pārējos ģimenes locekļus par to. Apstāklis, ka māsa dzīvo citā pilsētā, nav būtisks, jo galvenais ir tas, vai viņa spēj nodrošināt uzturu vecākiem atbilstoši tam, kāda vienošanās paredzēta noslēgtajā uztura līgumā.

Ja uztura līguma nosacījumus māsa pilda un arī pārējie bērni, izpildot likumisko pienākumu, dod vecākiem uzturu, bet starp viņiem ir strīds par dodamo uzturlīdzekļu apmēru, tad šo strīdu var izšķirt vienīgi tiesa. Savukārt, ja uztura līgumu māsa nepilda, tad vecākiem ir tiesības no tā atteikties, prasot atpakaļ nodoto īpašumu, un viņiem nav jāatdod līdz šim jau saņemtā uztura vērtība. Arī tad, ja vecāki uzskata, ka uztura līgums noslēgts aiz maldības, ar viltu vai spaidiem, viņiem ir tiesības prasīt, lai to atceļ. Tomēr tam ir jābūt pašu vecāku lēmumam – argumentētam un pamatotam, un jebkurā gadījumā tikai tiesa var lemt, vai konkrētais iemesls kalpo par pamatu līguma laušanai.

Sīkāku informāciju par uztura līgumu var meklēt LV portāla publikācijā “Būtiskākās lietas, slēdzot uztura līgumu”.