Mantojums un dāvinājums nav viens un tas pats. Ja persona nav slēgusi mantojuma līgumu vai arī nav taisījusi testamentu, tad pēc viņas nāves mantošana notiek pēc likuma saskaņā ar Civillikumā norādīto mantošanas kārtību (403.–415. pants). Ar mantojuma iegūšanu uz mantinieku pāriet – līdz ar mantojuma atstājēja tiesībām – arī visas viņa saistības, izņemot tīri personiskās (Civillikuma 705. pants).

Savukārt dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.

Pastāv trīs dāvinājuma veidi: parasts dāvinājums, par kuru nekas netiek prasīts pretī, dāvinājums ar uzlikumu, kas, saņemot dāvinājumu, paredz atsevišķus nosacījumus vai līgumā ietvertu pretpienākumu, un dāvinājums atlīdzības nozīmē, ko piešķir kā atlīdzību par izdarītiem pakalpojumiem.

Ar otru personu var noslēgt arī uztura līgumu, kā atlīdzību par to atdodot savā īpašumā esošu nekustamo īpašumu. Uztura līgums beidzas ar uztura ņēmēja nāvi. No uztura līguma vienpusēji var atteikties gan tā devējs, gan ņēmējs. Tomēr tam par pamatu jābūt svarīgiem iemesliem, kurus izvērtē tiesa. Uztura devēju var vainot ne tikai tādos gadījumos, kad viņš nepilda savas saistības, bet kad viņš uztura ņēmēju atstājis bezpalīdzīgā stāvoklī, izturas amorāli, netikumiski, piemēram, terorizē ņēmēju, vēlas panākt tā veselības pasliktināšanos ar mērķi pēc iespējas ātrāk iegūt atvēlēto īpašumu.

No Jūsu jautājuma nav saprotams, kāda veida līgums ir slēgts.

Ne valsts, ne pašvaldība nevienu cilvēku nedrīkst atstāt bezpalīdzīgā stāvoklī. Tiesību akti paredz, ka gadījumā, ja cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, ir trūcīgs, ja nav tuvinieku, kas par viņu parūpējas, vai nav apgādnieku, kuru pienākums ir apmaksāt sociālo aprūpi, par to noteiktos gadījumos maksā pašvaldība – no sava budžeta, kas ir visu nodokļu maksātāju nauda.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma  8. pantā noteikts: ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem.

Saskaņā ar  likuma 9. pantu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Līdz ar to katra pašvaldība kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka savos saistošajos noteikumos.

Pašvaldības īpaša atbildība ir par trūcīgiem iedzīvotājiem, kuri nevar samaksāt par sociālo aprūpi.

Ja ir noslēgts uztura līgums, tad uztura ņēmējs nevar pretendēt uz trūcīgas personas statusu, – to paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 299 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu”. Trūcīgas personas statusu nepiešķir arī tad, ja persona sešu mēnešu periodā ir uzdāvinājusi savu nekustamo īpašumu citai personai.

Šo situāciju varētu vērtēt arī no sabiedrības interešu viedokļa, proti, kā tiek aizstāvētas konkrētās pašvaldības nodokļu maksātāju intereses, ja reiz izveidojusies situācija, ka viņiem varētu būt jāuztur cilvēks, kurš pirms tam ir uzdāvinājis savu mantu.

Sociālā dienesta lēmumu ir tiesības apstrīdēt pašvaldības domē viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas, bet pašvaldības domes lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā mēneša laikā no šī lēmuma spēkā stāšanās dienas.