Pienākums uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, izriet no likuma (Civillikuma 179. pants). Līdz ar to šāda vienošanās, kas paredz nepildīt likumu, būtu prettiesiska.

Uz jautājumu vērts palūkoties arī no cita aspekta. Ja persona savas dzīves laikā nonāks situācijā, kad tā vairs nespēs sevi uzturēt un aprūpēt, bet meita, pamatojoties uz šādu vienošanos, atteiksies palīdzēt, pienākums gādāt par personas labklājību gultos uz sabiedrības pleciem, proti, pašvaldības sociālo dienestu, kas pakalpojumus sniedz likumā noteiktajā kārtībā. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pants paredz, ka par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem to saņēmējam (klientam) vai viņa apgādniekam ir pienākums samaksāt. Apgādnieks šā likuma izpratnē ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

Savukārt Civillikuma 188. panta pirmā un otrā daļa paredz bērnu pienākumu uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Šādu lēmumu var pieņemt tiesa, izvērtējot pušu iesniegtos paskaidrojumus un pierādījumus, kas apliecina, ka persona nav rūpējusies par savu bērnu un maksājusi uzturlīdzekļus.