Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredz, ka vispārējā gadījumā darbiniekam, kurš ir iesniedzis algas nodokļa grāmatiņu darba devējam, tiek piemērots Valsts ieņēmumu dienesta (VID) prognozētais mēneša neapliekamais minimums (NM). Tomēr var rasties situācija, ka darbinieka ienākumi taksācijas gada laikā būs lielāki nekā ienākumi, uz kuru apmēru ir noteikts VID prognozētais mēneša neapliekamais minimums, un šādi ienākumi faktiski tiek arī gūti. Ja ienākuma izmaksātājs uz iesniegtās algas nodokļa grāmatiņas pamata piemēro VID prognozēto mēneša neapliekamo minimumu, darbiniekam radīsies pienākums rezumējošā kārtībā piemaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Administratīvā procesa likuma 17. panta otrā daļa nosaka, ja iestāde konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var šo nepilnību novērst, arī lietojot analoģijas metodi, tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot konkrētajā gadījumā.

Lai risinātu līdzīgu problēmu saistībā ar progresīvo nodokļa likmju piemērošanu, likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15. pantā ir ietverta norma, kas paredz, ka, pamatojoties uz maksātāja rakstveida iesniegumu, ienākuma izmaksātājs taksācijas gada laikā ietur nodokli saskaņā ar 23% likmi arī no tādiem ienākumiem, kuriem saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” taksācijas gada laikā būtu piemērojam 20% likme (piemēram, autoratlīdzībām).

Tādējādi situācijā, ja nodokļa maksātāja rīcībā ir informācija, ka taksācijas gada ienākumi būs lielāki nekā ienākumi, uz kuru apmēru ir noteikts VID prognozētais mēneša neapliekamais minimums, arī iespējama analoģiska rīcība, ka darbinieks un darba devējs rakstveidā vienojas par VID prognozētā mēneša neapliekamā minimuma nepiemērošanu.