Informējam, ka Valsts kancelejas kompetencē nav juridiski saistoši skaidrot, kā piemērojamas Saeimā pieņemto likumu normas, līdz ar to Valsts kancelejas sniegtā atbilde ir vērtējama vienīgi kā Valsts kancelejas neoficiāls viedoklis, kas nav saistošs citām personām vai institūcijām.

Vienlaikus, atbildot uz Jūsu iesniegto jautājumu, norādām, ka, vērtējot kopsakarā Valsts civildienesta likuma 2. pantu un Darba likuma 78. pantu, tiesu praksē ir atrodamas norādes par to, ka konkrētais Darba likuma pants varētu tikt attiecināts arī uz valsts civildienestu, taču minētā tiesu prakse veidojusies laikā, kad Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums vēl nebija spēkā.

Ņemot vērā iepriekš minēto un spēkā esošo normatīvo regulējumu, Valsts kancelejas ieskatā, gadījumos, kad pilns atvaļinājums ticis piešķirts, bet personas atbrīvošana notiek vēlāk (tā paša darba gada ietvaros), apstākļos, kad, piešķirot atvaļinājumu, nav bijis zināms par dienesta attiecību izbeigšanu, nav tiesiska pamata atcelt personai labvēlīgu lēmumu, proti, par atvaļinājuma daļu, kura pārsniedz nostrādāto laiku. Vienlaikus norādām, ka katrā konkrētajā gadījumā var būt arī apstākļi, kas var ietekmēt tiesisko situāciju, līdz ar to jāvērtē ir konkrētā situācija un iestādes rīcība.

Attiecībā uz otro jautājumu norādām, ka tiešā veidā Darba likumā noteiktie termiņi darba devēja uzteikumam nav attiecināmi uz valsts civildienesta attiecībām, vienlaikus, ievērojot labas pārvaldības principu, termiņam būtu jābūt samērīgam, ņemot vērā arī apstākļus, kas ir pamatā dienesta attiecību izbeigšanai. Proti, ja dienesta attiecību izbeigšanas pamats, piemēram, ir personas veselības stāvoklis, tad jāņem vērā gan nodarbinātā veselības stāvoklis un spējas pildīt amata pienākumus, gan arī dienesta intereses, lai nodrošinātu amata pienākumu pārņemšanu. Līdz ar to termiņš dienesta attiecību izbeigšanai būtu jāvērtē katrā konkrētajā gadījumā.