Ja pašreizējais vai bijušais dzīvokļa īpašnieks nav slēdzis īres līgumu un ar attiecīgo personu nav bijusi mutiska vienošanās par dzīvokļa izīrēšanu, tad nav pamata uzskatīt, ka starp pusēm pastāvētu īres tiesiskās attiecības likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē. Kā atzīts tiesību doktrīnā, tad patvarības jēdziena izpratne saistīta ar vienu no galvenajiem principiem dzīvojamās telpas īres tiesiskajām attiecībām, proti, ka dzīvojamās telpas lietošanas tiesību vienīgais pamats ir dzīvojamās telpas īres līgums (likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2. p.). Ja šāds dzīvojamās telpas īres līgums nav noslēgts, nevienam nav tiesību iemitināties citai personai piederošā mājā vai dzīvojamā telpā. Turklāt, kamēr attiecīgā persona patvarīgi ir aizņēmusi dzīvojamo telpu, dzīvoklim tiek sniegti komunālie pakalpojumi, tas tiek apsaimniekots, attiecīgi apsaimniekotājs par to izraksta rēķinus, tādējādi secināms, ka persona ar savu rīcību ir radījusi zaudējumus dzīvokļa īpašniekam. Saskaņā ar Civillikuma 1779. pantu katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kurus viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis. Savukārt likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 44. pants nosaka, ka personas, kas patvarīgi – bez dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanas – aizņēmušas dzīvojamās telpas, izliek tiesas ceļā bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, piedzenot visus zaudējumus, kas saistīti ar telpu nelikumīgu aizņemšanu un izlikšanu no tām. Tā kā prasība par zaudējumu piedziņu pēc savas būtības ir civiltiesiska rakstura tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var tikt piemērots kā tiešs juridisks līdzeklis pret atbildētāja pārkāpumu, tad ar tās palīdzību tiek izpildīts uzdevums – atlīdzināt tos zaudējumus vai kaitējumu, kas ir radies prasītājam.

Izvērtējot iepriekš minēto, ieteiktu dzīvokļa īpašniekam sniegt tiesā prasības pieteikumu, lūdzot attiecīgo personu kopā ar viņas ģimenes locekļiem un citām personām izlikt no īpašuma, kā arī no attiecīgās personas piedzīt visus zaudējumus to faktiskajā apmērā.