Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pants nosaka, ka “likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību”, un šī likuma priekšmets ir personas sasniedzamība ar valsti un pašvaldību.

No uzdotā jautājuma var izdarīt secinājumu, ka personai ir svarīgi būt deklarētai mātes dzīvoklī, bet nevis apmesties (dzīvot) šajā dzīvoklī, un, iespējams, viņa arī šobrīd šajā dzīvoklī nedzīvo. Šādā situācijā – deklarējot dzīvesvietu vienā vietā, bet reāli dzīvojot citur – persona jau zināmā mērā pakļauj sevi riskam, ka viņa nebūs sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, t.i., personai visi sūtījumi tiek un tiks adresēti uz deklarēto dzīvesvietu, bet šos sūtījumus viņa nesaņems.

Īpašumtiesību, tostarp mantojuma, nokārtošanai personai ir nepieciešams griezties pie zvērināta notāra par mantojuma pieņemšanu (kas, kā var saprast, vēl nav izdarīts). Turklāt cita persona tā vienkārši otru nevar “izdeklarēt”. Deklarētās dzīvesvietas anulēšana notiek administratīvā procesa kārtībā. Ja šī cita persona iesniegs pašvaldībā pieteikumu par jautājuma uzdevējas deklarētās dzīvesvietas anulēšanu, pašvaldība, ierosinot administratīvo lietu, prasīs no jautājuma autores paskaidrojumus, sūtot pieprasījumu uz deklarēto dzīves vietu. Tātad ir jānokārto mantojuma lieta, iegūstot savā īpašumā kaut vai kādu daļu no šī dzīvokļa, kas arī būs par pamatu būt deklarētam.