Strādājošajiem slimības laikā paredzēti kompensējoši ienākumi. Ja ir izsniegta darbnespējas lapa A, darba devējs maksā slimības naudu. Darbnespējas lapas B periodā valsts maksā sociālās apdrošināšanas maksājumu – slimības pabalstu.

Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 36. panta pirmo daļu darba devēja pienākums ir darbiniekam, kuram ir iestājusies pārejoša darba nespēja un izsniegta darbnespējas lapa A, izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75% apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80% apmērā – par laiku no ceturtās darbnespējas dienas, taču ne ilgāk par 10 kalendāra dienām.

Ārsts par pirmajām 10 darbnespējas dienām izsniedz darbnespējas lapu A. Ja darbnespēja turpinās ilgāk par 10 dienām, sākot ar 11. darbnespējas dienu, izsniedz darbnespējas lapu B. Vairākos gadījumos B lapu izsniedz jau no pirmās darbnespējas dienas (arodslimība, slima bērna kopšana, dzemdības).

Ārsts pacientam izsniedz tik darbnespējas lapu A, cik ir nepieciešams, tas ir, cik A lapu pati darbnespējīgā persona ir pieprasījusi, jo, ja cilvēks strādā vairākās darbavietās, katrā no tām ir jāiesniedz prombūtni pamatojošs dokuments – A lapa. Katrs darba devējs maksās slimības naudu. Darbnespējas lapā A tiek norādīta darbavieta. B lapu izsniedz vienā eksemplārā, tajā nav norādīta darbavieta.

Teorētiski var pieņemt, ja cilvēks strādā, piemēram, divās darbavietās, bet ārstam lūdzis tikai vienu lapu A, tātad tikai tas darba devējs, kuram tā iesniegta, maksās slimības naudu.

Nav saprotams īsti, kāda ir problēma – kāpēc darbinieks pats no sava ārsta nevar saņemt darbnespējas A lapu.

Ārstniecības likuma 53. pants pasaka: Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārsts vai ārsta palīgs. Pārejošu darbnespēju apliecinošo dokumentu izsniegšanas un anulēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

MK noteikumos Nr. 152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” ir noteikts: Darbnespējas lapu izsniedz ārstniecības iestādes ārsts vai ārsta palīgs pēc personas personīgas apskates un izmeklēšanas, pieņemto lēmumu pamatojot medicīniskajā dokumentācijā.

Noteikumi arī paredz: Ja ārsts vai ārsta palīgs konstatē, ka ir noticis ārstēšanās režīma pārkāpums, viņš izdara atzīmi darbnespējas lapas A un darbnespējas lapas B ailē „Atzīmes par ārsta vai ārsta palīga noteiktā režīma pārkāpšanu” un norāda datumu, kad noticis pārkāpums.

Darba likumā darba devējam nav noteikts pienākums apstaigāt ārstniecības iestādes, lai gūtu apstiprinājumu darbinieka darbnespējas periodam jeb laikam, kad viņš nav ieradies darbā. Apliecinājuma iesniegšana (oficiāls dokuments) ir paša darbinieka pienākums, jo tas ir attaisnojuma dokuments, kāpēc darbinieks nav bijis darbā.

MK noteikumu  Nr. 152 3.pielikumā „Darbnespējas lapa A” ir norāde – iesniedzama darba devējam (bet nevis – izsniedzama darba devējam). Savukārt darbnespējas lapa B darba devējam nav jāiesniedz vispār, jo darba devējam tā nav jāapstiprina, lapu B iesniedz tikai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai slimības pabalsta saņemšanai.

Atšķirīga kārtība tagad paredzēta gadījumos, ja darbnespējas lapa ir izrakstīta elektroniski – MK noteikumos  Nr. 152 ar jaunākajiem grozījumiem noteikts: gadījumos, kad pacients lūdz, ārsts vai ārsta palīgs veselības informācijas sistēmā sagatavoto darbnespējas lapu nosūta personas norādītajam adresātam.  Šis grozījums izdarīts, lai pacientam būtu iespēja sniegt informāciju darba devējam par viņa darbnespēju arī tajos gadījumos, kad pacientam nav iespējas pašam to nosūtīt, līdz ar to pacients var to lūgt izdarīt ārstam veselības informācijas sistēmā. Tas attiecas uz e-veselības sistēmā izrakstītajām darbnespējas lapām. Elektroniskā veselības informācijas sistēma nodrošina, ka darba devējs saņem informāciju gan par darbnespējas A lapām, gan B lapām. (MK noteikumi Nr. 134).

Vēl jāpiebilst, ka darba devējam saskaņā ar Darba likuma 137. pantu ir pienākums nodrošināt precīzu nostrādātā darba laika uzskaiti, arī attaisnotas prombūtnes uzskaiti, tostarp saistībā ar pārejošu darbnespēju. Darba devējs savas kompetences ietvaros iekšējās kārtības noteikumos vai citā iekšējā normatīvajā aktā var paredzēt kārtību, kādā darbiniekam jāpaziņo par neierašanos darbā.