Neatkarīgi no bērnu skaita, spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa atbilstoši Civillikuma 179. panta piektajai daļai vecākam ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā.

Atbilstoši Civillikuma 177. panta ceturtajai daļai bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, garīgai un fiziskai attīstībai nepieciešamām aktivitātēm utt. Ja runa ir par uzturlīdzekļiem minimālajā apmērā, ņemot vērā nosaukto izdevumu pozīciju vidējās izmaksas, tiesu praksē pastāv uzskats, ka uzturlīdzekļi šajā apmērā nodrošina tikai bērna pamatvajadzības.

Likums attiecībā uz vecāku pienākumu gādāt par saviem bērniem ir ļoti stingrs un pēc būtības paredz, ka šādā gadījumā, ja personai ir jāuztur vairāki bērni, viņas pienākums ir darīt visu iespējamo, lai savu finansiālo situāciju uzlabotu, tādējādi nodrošinot katra sava bērna pamatvajadzības, kas ir prioritāras neatkarīgi no dažādām dzīves grūtībām.

Ja uzturlīdzekļu parāds ir nonācis līdz tiesu izpildītājam un tiek veikti ieturējumi no algas, saskaņā ar Civilprocesa likuma 594. pantu ir noteikts, ka parādniekam ir saglabājami ienākumi 50% apmērā  no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas, t.i., 190 eiro, kā arī, ja parādniekam ir apgādībā (algas nodokļa grāmatiņā reģistrēti) nepilngadīgi bērni, papildus saglabājami uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā (64,03 eiro).