Uzturlīdzekļi, kas ieskaitīti nepilngadīga bērna kontā, nav uzskatāmi par uzturlīdzekļiem, ja vien abi vecāki nav vienojušies par šādu uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību. Civillikuma 177. pants nosaka – līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Atbilstoši Civillikuma 178. panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērns dzīvo, piemēram, pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai. 

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u. tml.), tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu, kas atbilstoši Civillikuma 195. pantam var tikt izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu. Papildu kabatas nauda, kas tiek ieskaitīta bērna kontā, vai uzkrājuma veidošana, ko bērns varēs izlietot pēc pilngadības sasniegšanas, šajā gadījumā uzskatāma par vecāka brīvo gribu sniegt papildu atbalstu savam bērnam, nevis uzturlīdzekļiem bērna ikdienas aprūpes, ko īsteno otrs no vecākiem, nodrošināšanai.

Savukārt, ja pienākums maksāt uzturlīdzekļus ir noteikts ar tiesas spriedumu, tas jāpilda precīzi tādā kārtībā, kāda noteikta sprieduma nolemjošajā daļā. Atbilstoši Civilprocesa likuma 203. panta piektajai daļai spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms, ja vien tas Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā nav pārsūdzēts. Pretējā gadījumā veidojas uzturlīdzekļu parāds.