Apgabaltiesa šajā lietā atzina, ka partijai pārskaitīto 1700 euro avots nav paša maksātāja finanšu līdzekļi, – nauda tika saņemta no citas personas ar mērķi to pārskaitīt partijai. Tā kā maksātājs darbojās kā starpnieks, tika pārkāpti partiju finansēšanas noteikumi. Līdz ar to apgabaltiesa atzina, ka birojs pamatoti partijai uzdeva šos prettiesiski iegūtos finanšu līdzekļus ieskaitīt valsts budžetā.
Senāts, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, norādīja, ka tiesību normas skaidri liedz personai finansēt partiju, savā vārdā iemaksājot tai no citas personas šim mērķim saņemtus finanšu līdzekļus. Šo normu pārkāpums ir konstatējams gadījumā, ja kāda persona partijai pārskaitījusi ne savus finanšu līdzekļus, bet gan ir rīkojusies kā starpnieks. Šādā veidā saņemtie finanšu līdzekļi partijai jāieskaita valsts budžetā.
Senāts konstatēja, ka šādu tiesību normu interpretāciju kasācijas sūdzībā neapšauba arī pati partija, un tās iebildumi būtībā ir vērsti uz to, kā tiesa novērtējusi lietas apstākļus. Partijas ieskatā, izšķiroša nozīme bija piešķirama tam, ka otra persona (starpnieka norādītais naudas devējs) noliedza starpnieka apgalvojumus. Tomēr Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā apgabaltiesa ir vispusīgi izvērtējusi lietā gūtos pierādījumus un ir pamatojusi, kāpēc piešķir ticamību starpnieka paskaidrotajam. Kasācijas sūdzībā pausta nepiekrišana tiesas vērtējumam neliecina par to, ka tiesa lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu novērtēšanā ir pieļāvusi tiesību normu pārkāpumus.
Senāta lēmums. Lieta Nr.SKA-501/2024 (A420154122)
